Pavasaris esot visai īpašs laiks, kad daba mostas, uz nebēdu tiek pielaista uguns kūlas kušķiem, garnadži biežāk nekā citkārt pievāc pa svešam velosipēdam, un kādas lielpilsētas mērs pat novērojis, ka tieši šajā laikā pat «ielas brūkot».
Pavasaris esot visai īpašs laiks, kad daba mostas, uz nebēdu tiek pielaista uguns kūlas kušķiem, garnadži biežāk nekā citkārt pievāc pa svešam velosipēdam, un kādas lielpilsētas mērs pat novērojis, ka tieši šajā laikā pat “ielas brūkot”.
Pie visa iepriekšminētā jāpieskaita vēl kāda savāda parādība. Pilsētnieku drošību biežāk apdraud ne vien uz rēķinu kārtošanu naski huligāni, bet arī pavasara skrējienā palaisti vai norāvušies četrkājainie draugi – suņi. Pateicoties nesenajam notikumam, kad pāris mājdzīvnieku tika iespundēti automašīnas šaurībā, nedaudz aktualizējies jautājums par saimnieku atbildību gan likuma, gan sabiedrības priekšā.
“Spietojot” ap četrriteņoto “suņu slazdu”, dažādu institūciju pārstāvji rīcības pienākuma karsto kartupeli spēja tik mest tālāk, aizbildinoties ar likumu robiem, lai vien nebūtu jāķeras pie neaizslēgtā auto durvju roktura, kas potenciāli varētu draudēt ar zināmām īpašnieka pretenzijām. Galu galā viens dienests lēmis par sodu nepilnas minimālās algas apmērā. Salīdzinājumam – aizvadītās nedēļas nogalē reģistrēti divi gadījumi, kad rējēji zobu treniņam izmantojuši garāmgājējus, un vienā no tiem saimniekam uzlikts desmit latu sods.
Stulbuma morāle vecum vecā – ja nekas nopietns cietušajam nav noticis, nav piemetusies ne hroniska caureja, ne valodas raustīšanās, atpirkšanās ar sīknaudu jāuzskata par normālu parādību. Nopietnāk domāt sāksim, kad tāds pēkšņi brīvībā ar ķēdi ap kaklu nokļuvis dzīvnieks aiz lieliem priekiem par iespēju skriet uz visām debespusēm kādam ieķersies rīklē. Bet līdz tam – drošs paliek nedrošs – pastaigās dosimies, tērpjoties vismaz bruņuvestē.
