Par to, ka tepat Jelgavā un tuvākajā apkārtnē ir mūsu līdz galam nenovērtētas dabas bagātības – Lielupes palieņu pļavas –, «Ziņas» jau gana daudz rakstījušas.
Par to, ka tepat Jelgavā un tuvākajā apkārtnē ir mūsu līdz galam nenovērtētas dabas bagātības – Lielupes palieņu pļavas –, “Ziņas” jau gana daudz rakstījušas. Praktiski visām šīm teritorijām – Pils salai un citām pļavām, kas atrodas pilsētā, Svētes lejteces palienei – izstrādāti un pašvaldībās apstiprināti vai vismaz sabiedriskai apspriešanai nodoti aizsardzības plāni. Nupat, pēdējā šāgada Jelgavas Domes sēdē, deputāti balsoja par aizsardzības plāna apstiprināšanu. Tomēr vai atliek tik vien kā priecāties, ka nu tik tagad būs: griezes griezīs griezdamās, ķikuti bridīs pa savvaļas gladiolu pļavām, un tam visam pa vidu vietējo iedzīvotāju un tālzemju tūristu bariņi rātni tecēs pa speciāli ierīkotām takām un, uzkāpuši speciālos torņos, binokļos vēros visu šo krāšņumu. Papīrs, uz kura plāni rakstīti, ir tikai papīrs. Tas, kā zināms, pacieš visu.
Pirmkārt, tas, ka pašvaldības, kuru teritorijās ir šīs aizsargājamās platības, apzinās to nozīmību un vajadzību tās aizsargāt, ir ļoti labi. Kaut gan ko citu tām atliek darīt. Minētās teritorijas pirms gadiem atzītas kā īpaši aizsargājamas dabas vērtības visas Eiropas mērogā. Līdz ar to pļavas iekļautas tā saucamajā “Natura 2000” sarakstā un uz tām savu aizsargājošo roku uzlikusi Eiropa. Pretoties un aizsardzības plānus nepieņemt – tas no pašvaldību puses būtu parādīt slikto toni un faktiski neiespējami. Otrkārt un galvenokārt – kas no sadomātā un uzrakstītā un kad tiks realizēts. Tas, ka informatīvie stendi uz aizsargājamo teritoriju robežām tiks uzlikti, šaubu nav. Cik tur tā darba. Pamazītēm palieņu pļavas tiek atbrīvotas no tur laika gaitā saaugušiem krūmiem, un atsākta to pļaušana atsevišķās vietās. Domājams, smagākais darbs gaidāms vēlāk. Kad būs jāsakārto aizsargājamo teritoriju tūrisma infrastruktūra.
Pils sala un Svētes upes paliene, arī citas aizsargājamās teritorijas ir gadu gadiem iecienītas jelgavnieku pastaigu un atpūtas vietas. Pavasaros tur var redzēt desmitiem, pat simtiem makšķernieku, kas cer izvilkt savu lielo vimbu. Pasakot “nedrīkst” un tajā pašā laikā nedodot iespēju pārvietoties pa normāli ierīkotām takām un apmeklēt civilizēti iekārtotas atpūtas vietas, nenozīmē, ka vides aizsardzības lauciņā būs kas jēdzīgs izdarīts.
Galu galā – kurš tos labiekārtošanas darbus veiks? Cik zināms, Pils sala ir valsts īpašums, un pašvaldība šajā gadījumā var atviegloti uzelpot. Sveša teritorija tai nav jāapsaimnieko. Pašlaik valsts šīs aizsargājamās vietas apsaimniekošanu uzticējusi Latvijas Dabas fondam. Citās aizsargājamās teritorijās, kur īpašnieki ir privātpersonas, viens otrs mēģinājis ko pasākt, tomēr kompensācijas apmērs ne tuvu nesedz izdevumus. Un neko citu kā vien krūmu izciršanu, regulāru pļaušanu tur nav iespējams veikt. Tāpēc jo interesantākas šīs platības ir no iespējamās apbūves viedokļa. Dzirdēts, ka, piemēram, Svētes palienei, kas atrodas Līvbērzes pagastā, visdraudīgākais ir tieši šāds scenārijs. Par šo teritoriju kā netālā nākotnē apbūvējamu interesi izrādījis dažs labs nekustamo īpašumu uzpircējs. Tā, pieņemot aizsardzības plānus, pateikts A, pārējo darbu alfabēta burtiem vēl jāseko.
