Nāves klātbūtnes apziņa liek sajust, kā es dzīvoju, tā pastiprina atbildības izjūtu.
Nāves klātbūtnes apziņa liek sajust, kā es dzīvoju, tā pastiprina atbildības izjūtu
Lieldienas – pavasara un dzīvības svētki, kad tā vien gribas izšķilties kā cālim no olas, izlauzties no ziemā sakrātās pelēcības, tumsas un aukstuma. Kristīgajā pasaulē, kuras kontekstā lielākā vai mazākā mērā “ierakstījies” vai ikviens rietumu puses cilvēks, šis gan ir pārdomu un iedziļināšanās laiks, kad vairāk pievēršamies domām par cilvēka dzīves jēgu un mums doto laiku kā vērtību. Par to saruna ar psiholoģi Inesi Kapustjansku.
Nāves klātbūtne pievērš uzmanību būtiskajam
“Vienīgais, ko droši zinām, – dzīves beigās mūs sagaida nāve,” atzīst psiholoģe. Lielā nobeiguma vai pārtapšanas mistērija – nomiršana – nodarbinājusi katra saprātīgā domas, tomēr ne velti to dienu un stundu nav dots zināt, lai nepalaistu garām pašu galveno – dzīvi. “Ja cilvēku baida domas par nāvi, ļoti iespējams, viņš baidās no dzīves,” uz kopīgu padomāšanu aicina I.Kapustjanska, pievēršot uzmanību, kam vajadzētu būt rakstītam uz mūsu kapa pieminekļa. “Šeit dus sieviete, kura nevarēja saprasties ar savu kolēģi. Šeit – jauneklis, kurš nespēja nokārtot autoskolas eksāmenu,” psiholoģe ar ironiju min piemērus par daudzu tendenci pārlieku aizrauties un satraukties par dažādiem sīkumiem. “Tos vienkārši vajag palaist vaļā!” Tomēr pēkšņa nāves iejaukšanās mūsu dzīvē saasina laika un atbildības izjūtu, tā pievērš uzmanību būtiskām lietām, liek sakārtot attiecības ar citiem un saprast savu klāt esamību šajā pasaulē. “Es patiesi eksistēju tikai brīžos, kurus apzinos, pārdzīvoju, kad kaut ko savā dzīvē izvēlos un esmu iekšā darbībā,” stāsta psiholoģe.
Tā vienmēr ir tikšanās
“Psihoterapeite Emma van Dorcena piedāvā četrus līmeņus, kas palīdz izgaismot cilvēka esību. Tie ir – fiziskais, sociālais, personīgais un garīgais,” teic I.Kapustjanska, skaidrodama, kas kurā iekšā. Fiziskajā pasaulē ir būtiski sajust un apzināties cilvēka ķermeni, ēšanas ieradumus, seksuālo dzīvi un savu attieksmi pret dzīvību. Šajā līmenī ir svarīgi, kā veidojam attiecības ar dabu, esot ar to mijiedarbībā, kas spēj sniegt fizisku un psiholoģisku labsajūtu, piemēram, rušināties pa dārzu, doties makšķerēt, burāt un rūpēties par mājdzīvniekiem. Ja šādas tikšanās fiziskajā pasaulē nav, neapmierinātība izpaužas sociālajā līmenī, kuras atslēgas vārdi ir sadarbība, dominēšana vai pakļaušanās, piemēram, darba kolektīvā. Tur bieži valda pa daļai aizgūtas un nesagremotas vērtības, atkarība no apstākļiem, cilvēkiem un gadījumiem, priekšstati, piemēram, ko citi par mani teiks un domās, kas ietekmē cilvēka dzīvi, min I.Kapsutjanska, aicinot šajā līmenī netiekties pēc tuvām attiecībām, to atstājot personīgajā jomā, kurā liela nozīme ir attiecībām ar pašu, spējai sevi saprast, sajust un izzināt, kā arī mācēt būt kopā ar sev nozīmīgiem cilvēkiem, jo patiesa dzīve vienmēr ir tikšanās.
Savukārt garīgā līmeņa apzināšanās ir viena no cilvēka brieduma pazīmēm. Tajā viņš pamazām atrod sev būtiskas vērtības, kuras nekādā gadījumā negribētu zaudēt, jo pretēji tas var pamatīgi izšūpot pamatu zem kājām, uz kura veidota visa dzīve. Dieva klātbūtne mūsu dzīvē, mīlestība, paļaušanās, patiesība, brīvība, ticība, caur kuru varam pieskarties mūžībai, ir daļa no cilvēka garīgajām vērtībām. “Tā ir tikai ilūzija, ka ar zināšanām iespējams piepildīt dzīvi – to var izdarīt, tikai esot kopā patiesās attiecībās ar citiem cilvēkiem,” pārliecināta psiholoģe.
Kā dzīvs ūdens
“Piepildītā esībā katram mirklim ir sava jēga, kas dod apziņu – viss manā dzīvē notiek laikus. Laikus priecājos, laikus bēdājos, to neatliekot,” atzīst I.Kapustjanska, aicinot piepildīt dzīvi. “Tā ir alfa un omega, kas ietver visas vērtības, arī psihiskos procesus, dvēseli, garu un personību, vājumu, spēku, dzīvību un nāvi. Dzīve ir pirmreizēja, lai ko tā piedāvātu, viss ir uz labu. Tā pieļauj neveselību, lai varētu iegūt imunitāti pret nopietnu slimību, pārbauda, dod ciešanas, caur kurām augt un attīstīties. To jāuzlūko kā dzīvu ūdeni, kuram var pieskarties, iegremdēties un atrast sevī spēkus!” teic I.Kapustjanska, aicinot mācīties būt kopā ar citiem cilvēkiem, uz ko no Bībeles mudina arī dzīvais, vienmēr klātesošais Dievs.
