Ne pirmo desmitgadi vērojams mūžīgais un nebeidzamais riņkadancis ap Latvijas autoceļiem, precīzāk – to neapmierinošo kvalitāti, nepietiekamo finansējumu un kopējās situācijas vispārējo pasliktināšanos.
Ne pirmo desmitgadi vērojams mūžīgais un nebeidzamais riņkadancis ap Latvijas autoceļiem, precīzāk – to neapmierinošo kvalitāti, nepietiekamo finansējumu un kopējās situācijas vispārējo pasliktināšanos.
Deviņdesmito gadu otrajā pusē toreizējais satiksmes ministrs Vilis Krištopāns, sabiedrības lādēts un lamāts, steidza meklēt līdzekļus, lai labotu cūku rakumiem rotātās tēva jostas, paaugstinot akcīzes nodokli degvielai. Tomēr papildus iekasētā naudas summa un tās absurdais sadalījums nespēja ienest pietiekamu līdzekļu daudzumu nepieciešamo izdevumu maksāšanai, savu veica arī kontrabandas (“beznodokļu”) degvielas pieejamība, un dižo nodomu efekts bija salīdzinoši neliels. Pēc Eiropas Savienības (ES) maka pavirināšanas Latvijas virzienā valstsvīri tiecās domāt citās kategorijās un izprātot liela mēroga ceļu atjaunošanas plānus par “treknās” Eiropas piesviestajiem žūksnīšiem.
Līdz šim ceļu būvdarbu kvalitātei īpaši liela uzmanība netika pievērsta. Tas mēneša sākumā kļuva par ievērojamāko žēlabu premjera Aigara Kalvīša un satiksmes ministra Krišjāņa Petera vienotā izpildījumā, galu galā nonākot pie “ģeniāla” atklājuma, ka kontrole un uzraudzība pār ceļu būves darbiem tomēr esot nepietiekama (ja vispār ir).
Abu augsto amatpersonu acis atvēra tikai pagājušā gada nogalē ekspluatācijā nodotais autoceļa Rīga – Jaunciems – Carnikava – Ādaži posms, kura rekonstrukcijā ieguldīti nepilni divi miljoni latu (lielākā daļa ES finansējums), taču nesen tajā atklāta virkne defektu – brauktuves malas nobrukums nepietiekamas nostiprināšanas dēļ un gruntsūdeņu izraisīta seguma deformācija, kas parāda trūkumus projekta izstrādē.
Petera kungs nepatīkamos atklājumus saista ar konkurences trūkumu ceļu projektēšanas un būvniecības nozarē, vienlaikus atzīstot, ka šajā jomā zināmā mērā valda patvaļa – “kā sanāk, tā būvējam”, taču, neskatoties uz ievērojamajām naudas summām, kas apgrozās ceļu būves un rekonstrukcijas pasūtījumos, atbildība joprojām prasīta netiek.
Arī pēc šīs šmuces atklāšanas ministrs samiernieciski aicina nemeklēt atbildīgos par acīmredzamo brāķi (turklāt ne vienīgo), bet “kopīgi risināt situāciju un panākt uzlabojumus nākotnē”. Izklausās pēc brāķdaru amnestijas, turklāt ir iemesls jautāt, kādēļ pienācīga kvalitātes kontrole nav veikta līdz šim? Arī pirms 7. Saeimas vēlēšanām V.Krištopāna tolaik pārstāvētā partija “Latvijas ceļš” savu darbīgumu demonstrēja ar ceļa ruļļu palīdzību, balsu zvejas laikā asfaltējot Latgales tantiņu māju durvju priekšas. Ne velti vietām tas arī tika nodēvēts par “priekšvēlēšanu” asfaltu, jo pašķīda drīz pēc elektorāta atgriešanās no vēlēšanu iecirkņiem.
Glābt, kas varētu būt glābjams, valdība cer, nosakot drakoniskas prasības attiecībā uz garantijas termiņiem, līdz šim izvirzīto divu gadu vietā pieprasot ceļu būvniekiem nodrošināt, lai brauktuve kalpo desmit gadu. Pret to savukārt iebilduši ceļu būvniecības speciālisti, norādot, ka asfalta seguma ekspluatācijas laiks ir astoņi gadi, bet pamatīgākam klājienam nepieciešams vairāk līdzekļu, tādējādi cietīs atjaunoto ceļu kilometrāža – atkal apburtais loks.
Šajā kontekstā nav būtiski, cik lielu daļu finansējuma veido ES, cik – vietējie autobraucēji, katrā degvielas iegādes reizē maksājot noteiktu summu akcīzes nodokļa veidā. Joprojām drausmīgi ir apzināties, ka iespaidīgas naudas summas tiek burtiski kaisītas vējā par brāķa pakalpojumiem, bet atbildība no vainīgajiem netiek prasīta. Vējš spēj aiznest visu – gan pašmāju grašus, gan Eiropas miljonus. Diemžēl uz šī fona Petera pārstāvētās “mācītāju” partijas solījums par ceļu sakārtošanu un jaunu maģistrāļu būvēšanu izklausās pēc izvilkuma no fantastikas literatūras krājuma.
