Grūti pateikt, vai visi vēl atceras, par ko un kāpēc pēdējā gada laikā aicināti parakstīties un balsot referendumā.
Grūti pateikt, vai visi vēl atceras, par ko un kāpēc pēdējā gada laikā aicināti parakstīties un balsot referendumā. Ja atceramies, pagājušogad vispirms varēja parakstīties par vai pret strīdīgajiem valdošās politiskās koalīcijas ierosinātajiem grozījumiem valsts drošības likumos. Tad vasarā noritēja referendums. Nāca dīvainības, izraugoties Valsts prezidentu, skandāli ap un par korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja atstādināšanu, un gads noslēdzās ar valdības krišanu. Jaunā gan nav īsti par tādu uzskatāma. Vairums veco vēžu no vienas kulītes pārlikti citā. Tāpēc loģiski, ka daļa sabiedrības un jaunradītā politiskā opozīcija palikusi nemierā ar “veco buku” vēlmi saglabāt esošo kārtību.
Tāds ir fons, uz kura nupat notika divas parakstu vākšanas kampaņas – par grozījumiem Satversmē, kas ļautu vēlētājiem ierosināt Saeimas atlaišanu, un grozījumiem pensiju likumā. Par valsts pamatlikuma grozījumiem, kuru oficiālais ierosinātājs ir arodbiedrības, Saeimas deputāti juristi lēmuši, ka tos neatbalsta. Viņiem šķiet, ka pārāk liela vara ierosināt Saeimas atlaišanu tikšot dota pārāk mazam vēlētāju skaitam. Protams, tas nekas, ka tikpat liela vara bija tam pašam pilsoņu skaitam, lemjot par valsts iestāšanos ES. Tas nozīmē, ka jau šovasar mums, Latvijas balsstiesīgajiem pilsoņiem, būs jāatbild uz jautājumu – vai sabiedrība ir tiktāl nobriedusi, lai varētu lemt, vai pašu ievēlētie tautas kalpi Saeimā strādā mūsu labā. Ja tas liksies mazāk svarīgi par rušināšanos dārzā vai sauļošanos pludmalē, nav ko kurnēt, ka politiķi mūs uzskata par vadāmu aunu baru.
