Par Maigas Tabakas traģisko dzīvi atrodas jauni dokumenti un fotogrāfijas.
Par Maigas Tabakas traģisko dzīvi atrodas jauni dokumenti un fotogrāfijas
Fragmentāri esam publicējuši Jelgavas Skolotāju institūta audzēknes Maigas Tabakas (1927 – 1945) dienasgrāmatu, kas tapusi kara un pēckara represiju laikā Jelgavā un mežsarga mājās Valgundes novada Zeltiņos. Kopš 2006. gada marta, kad šo vēstures liecību valgundniece Erna Kalniņa nodeva atklātībai, nākušas klāt laikabiedru atmiņas, dokumenti un fotogrāfijas, ko ar Valgundes novada attīstības biedrības atbalstu iecerēts apkopot un izdot grāmatā.
Kara un represiju laikā mežs bija vajāto patvērums. Iespējams, pie Zeltiņiem 1945. gada augustā slēpās trīs padomju armijas dezertieri, no kuriem vienu sauca Vilis. Tabaku ģimene, tostarp jaunākā meita Maiga, rūpējās par šiem mežabrāļiem – deva pārtiku, piegādāja ziņas. Pēc E.Kalniņas stāstītā, 1945. gada 17. augustā Zeltiņos ieradās čekisti vai tā saucamie “istrebiteļi”, kas uzdevās par mežabrāļiem, lai patiesībā tos iznīcinātu. Maiga, to nenojaušot, piekritusi atnācējus aizvest uz tikšanos ar Vili. Taču, izejot no Zeltiņu pagalma, meitenei uzplaiksnījušas aizdomas par atnācēju viltību. Viņa gribējusi brīdināt Vili, lai viņš neiznāk pretī un bēg. Tajā momentā sarkanā terora varas kalpi Maigu nošāvuši. Mirkli vēlāk atskanējis vēl viens šāviens – tā sevi nogalināja Vilis, kas tobrīd atradās noras malā apmēram simts metru atstatu no Zeltiņu pagalma.
Traģēdija paliek mīklaina
Saistībā ar traģēdiju pagaidām nav atrasti padomju drošības iestāžu dokumenti. Nav ziņu, kas bija šis Vilis. Taču to, ka mežmalā pašnāvnieka līķis tika aprakts, apstiprina vairāki vecie valgundnieki. Centieni atrast Viļa pīšļus, karavīra identitātes žetonu bijuši nesekmīgi.
Loģiski apsverot E.Kalniņas stāstīto, šķiet, čekistiem tomēr nebija jēgas šaut uz neapbruņoto meiteni. Šāds šāviens taču tūlīt atklāja viņu viltību. Vēlāk Maigas tēvs Juris Tabaks, kas bijis ļoti piesardzīgs vīrs, teicis, ka meitu nošāvis mežabrālis Vilis. It kā nebūtu brīnums, ja cilvēks, mēnešiem slēpjoties, kļūtu psihiski nelīdzsvarots un pirms pašnāvības nošāvis arī meiteni, kurai bija emocionāli pieķēries. Tomēr, vai tādā gadījumā Maigas māte Alma Tabaka, kas no pagalma redzējusi notiekošo, vēlāk būtu nesusi ziedus uz Viļa kapa? Traģēdija paliek mīklaina. Trīsdesmit deviņi pajūgi, ko Maigas bērēs saskaitīja E.Kalniņa, bija kā protesta demonstrācija pret teroru, kas vēl aizvien valdīja Latvijā.
Seši palīdzības gaidītāji
1949. gadā Maigas māsa Dzidra apprecējās ar turpat Kalnciema pagasta Dravniekos dzīvojošo Augustu Ratnieku. Pošot Zeltiņus kāzām, Maigas un Dzidras draudzene E.Kalniņa arī atrada Maigas dienasgrāmatu. Mežā cilvēki vēl turpināja slēpties un gaidīt labākus laikus. Zeltiņos, kā arī daudzās citās mājās viņus atbalstīja.
1950. gadā Maigas un Dzidras māti Almu Tabaku apcietināja un tiesāja par atbalstu mežabrāļiem. Viņu nosūtīja uz soda nometni Taišetā. Tur Alma kopa pusparalizēto rakstnieci Elzu Stērsti, kas bija sodīta par darbošanos tā sauktajā franču grupā. Rakstniece Almu atcerējās kā majestātiski staltu sievieti, kas grūtībās un ciešanās tomēr atradusi spēku palīdzēt citiem. Tajā pašā 1950. gadā arī par atbalstu mežabrāļiem tika apcietināts un notiesāts Maigas māsas Dzidras vīrs Augusts Ratnieks. Tāds pats liktenis bija viņa radiem Osvaldam Ratniekam, Albertam Ratniekam, Jānim Lukstraupam, Melānijai Lukstraupei. Tā nu jaunā sieva Dzidra Ratniece, kurai 1950. gadā piedzima meita Inese, saimniekojot Zeltiņos un vēlāk Dravniekos, sūtīja visiem sešiem uz soda nometnēm pārtikas paciņas.
Mīlestības vārdā
1955. gada rudenī mīlestības un ģimenes saglabāšanas vārdā Dzidra kopā ar meitu Inesi pārcēlās uz Krievijas ziemeļiem – Vorkutu, kur izcieta sodu vīrs Augusts. Togad viņš no lēģera tika atbrīvots, taču tiesības atgriezties Latvijā tika dotas vēlāk, kad ģimene jaunajos apstākļos jau bija iedzīvojusies. Ziemeļos viņiem piedzima vēl divi bērni – Ivars un Ināra. Komi Autonomās Republikas galvaspilsētas Siktivkaras universitātē Dzidras meita Inese ieguva skolotājas izglītību. Viņa apprecējās ar ģeologu Vladimiru Lobanovu. Vasarās Dzidra ar Augustu, kā arī viņu bērnu ģimenes brauca uz Latviju. Piecus kilometrus no Zeltiņiem, Rīgas rajona Babītes pagastā, viņi mežmalā nopirka nelielas mājas – Austrumus. Tolaik Zeltiņi jau bija sadalīti trijos dzīvokļos. Vecie Tabaki un viņu pēcnācēji tur vairs neatgriezās.
Atkal dzimtajā pusē
Vorkutā 1989. gada martā piecas dienas pirms plānotā brauciena uz Latviju sešdesmit trīs gadu vecumā nomira Dzidra. Viņa, tāpat kā pāragri mirusī Dzidras meita Ināra, pārvesta un apbedīta Valgundes Jaunajos kapos. Ar 1989. gada martā mātei nopirkto biļeti Inese Lobanova agrāk, nekā plānots, ieradās Latvijā. Drīz viņai sekoja arī vīrs un brālis Ivars. Naudas reformas dēļ ātri izkusa iekrājumi, no jauna iedzīvojoties dzimtenē, radās daudzi sarežģījumi un grūtības. “Māte pie tēva uz Vorkutu taču aizbrauca labprātīgi, tādēļ mums nav piemērojams politiski represēto statuss. Problēmas ir ar pensiju. Nav noslēgts līgums ar Krieviju, tādēļ savulaik nopelnītie Ziemeļu koeficienti netiek ņemti vērā. Es saimniekoju mājās – vecāku savulaik nopirktajos Austrumos. Labi, ka vīram ir darbs,” saka I.Lobanova. Viņa saglabājusi daudz dokumentu un fotogrāfiju, kas stāsta par savas dzimtas vēsturi.
***
Maigas māsas Dzidras Ratnieces vēstule no Vorkutas
Vēstule rakstīta 1955. gadā (teksts mazliet saīsināts). Izteiksme tajā piesardzīga – kā jau nebrīves apstākļos. Tomēr to caurstrāvo prieks par ģimenes apvienošanos pēc pieciem atšķirtības gadiem.
“Mīļo mammiņ!
Šovakar būs nedēļa, kā esmu Vorkutā. Atbraucām ļoti labi. Pērlīte (meitas Ineses mīļvārdiņš) ceļojumu panesa ļoti labi, tikai abas iedzīvojāmies iesnās, no kurām vēl tagad neesam īsti tikušas vaļā. Bērni, atbraucot uz Vorkutu, saslimstot, bet pie Pērlītes neko tādu nemanīju. Jūtamies šeit ļoti labi – nav jālauza galva par saimniecību, tirgū braukšanu un daudzām citām lietām. Esmu gluži jaunā pasaulē. Pagaidām dzīvojam mazā istabiņā, virtuve visā mājā viena – kopīga. Tas nu drusku neērtāki ir, bet esmu pašlaik tik pieticīga, ka par to nemaz neskumstu. Ja vien neesam slinki kurināt, tad istabā var dzīvot kreklā. Krāsns izmūrēta ar tādu caurumu, ka var arī cept un vārīt. Tātad katrreiz nemaz nav jāiet uz kopējo virtuvi. Pārtikas produkti ir veikalos par valsts cenām, un dabūjams viss, kas vajadzīgs. Vienīgi miltu pašlaik nav, bet visi cep pankūkas no mannā. Cukuru varam ēst, cik gribam, man nav pierasts, ka to tik viegli var dabūt. Arī piens ir dabūjams gan pilsētā, gan šeit pat mūsu ciematā. Ēdam ābolus, arbūzus un tomātus. Sviests stāv katrā veikalā. Arī rūpniecības preces ir dabūjamas, vajadzīga tikai nauda. Par to arī man bēdas nav, jo domāju, ka izšķērdīga saimniece neesmu, mums ar bērnu nekas nav jāpērk, tikai Augustam jāapģērbjas.
Tā tu zini, kā mēs dzīvojam. Augustam prasīju, ko lai uzraksta no viņa? Teica – sveicienus, labu veselību. Tāpat sveicieni no Pērlītes, viņa gan vēl pašlaik guļ. Daudz mīļu bučiņu! Dzidra.
