Ozolniekos Melioratoru ielā dzīvo sirsnīgs un saticīgs zelta pāris – Lidija un Viktors Ļaksas, kas tieši šodien svin savu lielo kāzu jubileju. Svinības gan notiek nevis Ozolniekos, bet Lielvircavā.
Ozolniekos Melioratoru ielā dzīvo sirsnīgs un saticīgs zelta pāris – Lidija un Viktors Ļaksas, kas tieši šodien svin savu lielo kāzu jubileju. Svinības gan notiek nevis Ozolniekos, bet Lielvircavā. Tieši tur pāris pirmo reizi satikās un
1956. gada 5. augustā nosvinēja kāzas.
Viktors Ļaksa kā vienīgais bērns ģimenē piedzima 1925. gadā Rēzeknes rajona Andrupenes pagastā. Kara laikā jauneklim draudēja iesaukšana vācu darba dienestā. “Tolaik uzzinājām, ka ap trīsdesmit kilometru attālajā Dagdā ir lauksaimniecības tehnikums, kura audzēkņi no iesaukšanas dienestā tiek atbrīvoti. Ģimenē nolēmām, ka man jādodas turp,” stāsta Viktors Ļaksa. Tehnikuma direktors Pāvels Ivdra, kas pēc politiskajiem uzskatiem bija stingrs nacionālists, puisi no Andrupenes labprāt pieņēma. Tā 1943. gadā Viktors sāka mācīties šajā tehnikumā. Lauku darbi viņam bija zināmi un sekmes labas. Taču pēc gada fronte gāja pāri Latgalei, un puišiem atkal draudēja svešas varas iesaukums karadienestā. Padomju vara atlaides nedeva – visi 1925. gadā dzimušie skaitījās derīgi kaujas laukam. Direktors Ivdra ar Viktoru runāja atklāti: “Šoreiz nevarēšu tā vienkārši glābt. Vajag viltot dokumentus.” Andrupenes pagasta valdē strādāja Viktoram pazīstamas meitenes. Ko viņas lika galdā, to, daudz neskatoties, jaunais pagasta priekšnieks parakstīja. Ciparu “5” visvieglāk varēja pārveidot par “8”. Tā viņš tēva pasē izmainīja dzimšanas gadu un turpināja tehnikumā mācīties tālāk. Mierīgs gan pēckara laiks Dagdas pusē nebija. Meži pilni partizāniem, un tiem, kas slēpās no jaunās varas. Tehnikumam tolaik bija diezgan pamatīga palīgsaimniecība. Tad nu mežabrāļi nāca direktoram Ivdram prasīt pārtiku un pat munīciju. Bija jau zināms, ka tehnikuma puiši karavīru atstātajos ierakumos salasījuši gan patronas, gan ieročus.
Deviņi jaunības gadi
Drīz jaunā vara viltīgi pasludināja amnestiju visiem, kas slēpjas mežos. Kaut arī bija solīts, ka nevienu, kas brīvprātīgi padosies, neaiztiks, drīz vien sākās aresti un pratināšanas. Tā atklājās, ka Dagdas tehnikumā ar direktoru vadībā darbojusies nacionāla pretošanās grupa, kas atbalstījusi partizānus. Direktoram piesprieda divdesmit, bet puišiem, arī Viktoram, desmit gadu lēģeros.
Viktors ieslodzījumā pavadīja deviņus. Sākumā nokļuva Urālos, kur politiskie ieslodzītie tika turēti vienuviet ar kriminālajiem. Vieniem no mājām nāca vēstules un paciņas ar pārtiku, otriem – nekā. Jau uz tā pamata vien radās naids, kas diemžēl prasīja upurus. Galu galā vardarbība nebija izdevīga arī administrācijai. Lēģeri izformēja. 1952. gadā Viktoru nosūtīja uz Karagandas ogļu atradnēm būvēt šahtas. Tolaik vietā, kur vēlāk izauga pilsēta ar gandrīz pusmiljonu iedzīvotāju, bija tikai dažas rindas ieslodzīto baraku. Uztura ziņā tur bijis labāk. Ieslodzītajiem maksāja kaut nelielu algu, un par naudu veikalā varēja dabūt rupju maizi, margarīnu un cukuru. “Ja vēl no mājām atsūtīja kādu speķīti un putraimus, jau likās, ka dzīvojam kā pa Lieldienām,” atceras Viktors Ļaksa.
1954. gadā divdesmit astoņu gadu vecumā viņš atgriezās mājās. Ieslodzījumā bija pavadīti labākie gadi, ko mūsdienās jauni cilvēki parasti izmanto izglītības iegūšanai, Viktoram tie bija zaudēti. Ar savu ieslodzītā pagātni viņš studēt nedrīkstēja. Tomēr dzīvē nav ļaunuma bez labuma. Lēģerī Viktors ieguva uzticamus draugus, kas tādi palika visu mūžu. Viens no tiem – jelgavnieks Žanis Dalbergs – gaidīts arī Zelta kāzās. Redzot Viktora Ļaksas stingro un stalto stāju, skaidrs, ka smagajos dzīves pārbaudījumos viņam izveidojies stiprs raksturs.
Ņēma vienīgi melioratoros
Atgriezies Latvijā, Viktors pirmkārt devās pie tēva. Deviņos prombūtnes gados dzīve Andrupenē bija ļoti izmainījusies. “Oi, dēliņ, kāda šeit nabadzība. Kad gāju saņemt algu par kolhozā nostrādāto gadu, izrādījās, ka ar manu nopelnīto nepietiek, lai nokārtotu visus obligātos maksājumus. Vēl paliku parādā par apdrošināšanu. Graudus, ko biju nopelnījis, varēju sabērt vienā maisā un, pārliekot to pār plecu, aiznest mājās,” stāstīja tēvs. Kolhoznieki dzīvību vilka, vienīgi pateicoties piemājas palīgsaimniecībai. Tēvs Viktoram ieteica doties uz Rīgu. Tur viņu sagaidīja bērnības draugi, ar prieku palīdzēja iekārtoties darbā dzelzceļā. Vienīgi trūka vietas kopmītnēs. Taču tolaik tik nepieciešamo dzīvesvietas pierakstu viņš ar pazīšanos dabūja Babītes pagastā. Pirmajā brīdī likās, ka viss ieies sliedēs, taču drīz priekšniecība aptvēra, ka darbā pieņemts bijušais cietumnieks. Viktoram nācās aiziet it kā štatu samazināšanas dēļ. Līdzīgi gāja Rīgas piena un gaļas mašīnu rūpnīcā Pētersalas ielā. Galu galā vieta atradās vienīgi Ozolniekos pie melioratoriem. Toreiz priekšnieks tur bija Krievijas latvietis Jānis Ieviņš. Viņam Viktors skaidri pateica, kāpēc Rīgā zaudējis darbu. Ieviņš atmeta ar roku. Viņš jau bija pieņēmis ne vienu vien kādreizējo leģionāru vai kādu citu padomju laikā nežēlastībā kritušu cilvēku. Uz tiem, kas strādāja tālu laukos un purvos, čeka skatījās vaļīgāk. Priekšnieks vairāk bažījās, vai jauns cilvēks, kuram sveša meliorācijas tehnika, varēs iekļauties darbā. Taču Viktors sekmīgi kļuva par ekskavatora motoristu un, kā pats saka, sāka pelnīt naudu.
Ar zirgiem no Platones stacijas
Lidijai dzīvē neesot gājis tik raibi kā Viktoram. Viņa piedzima 1931. gadā, arī Rēzeknes rajonā, tikai citā pagastā – Ozolainē. Pēc Žagatu pamatskolas beigšanas izvēlējās skolotājas profesiju, pabeidza Rēzeknes Pedagoģisko skolu un tika nosūtīta darbā uz Jelgavas rajonu. 1952. gadā Lidija nonāca Lielvircavā. Jaunā skolotāja tika izmitināta Indrānu mājās, kur saimnieku Jeremovicu ģimene viņai atvēlēja vienu istabu. “Attiecības ar saimniekiem bija ļoti sirsnīgas. Es saimniecei Mirdzai kļuvu tikpat kā meita,” stāsta Lidija Ļaksa. 1955. gadā Indrānu mājās blakus apmetās arī melioratoru brigādes vīri, kas tolaik, bagarējot Elejas upīti, laukiem veidoja drenu sistēmu. “Tā nu mēs pa durvju šķirbu saskatījāmies un pēc gada apprecējāmies,” smaidot atceras Lidija. Kāzas rīkot viņi nedomāja. Tam vajadzēja naudu, un tuvinieki arī tālu Latgalē. Sprieduši, ka pietiks ar sarakstīšanos Viktora pieraksta vietā Babītē, taču Indrānu saimniece Mirdza Jeremovica tā nebija ar mieru. Viņa uzņēmās svētku rūpestus. No Babītes jaunais pāris ar vilcienu atbrauca līdz Platones stacijai. No turienes ar diviem zirgu pajūgiem kāzinieki devās uz Indrāniem. Viesu pulkā bija arī tuvākie radi no Latgales.
Runājot par Ļaksu ģimenes tradīcijām, – svētki viņiem nesaistās ar alkoholu. Ja glāzēs ir vīns vai šampanietis, draugu un radu pulkā viņi tās pacels. Taču visi zina, ka, ejot ciemos pie Ļaksām, pusstops līdzi nav jāņem. Arī paši, dodoties viesos, iztiek bez šīs dziras.
Jaunie atgūst atņemto
Viens no pirmajiem jaunās ģimenes pirkumiem bija motocikls. Tā Viktors varēja izbraukāt no darba objektiem uz mājām. Dzīvojot Lielvircavā, 1957. un 1959. gadā piedzima abas vecākās meitas – Janīna un Ināra. Bet pastarīte Maija 1970. gadā bija jau Ozolnieku bērns.
Skolas gaitas vairumam no trim Ļaksu ģimenes bērniem un pieciem mazbērniem saistās ar Rīgas 1. ģimnāziju. Tas tāpēc, ka viņi ir ļoti stipri matemātikā. Pagaidām jaunākā mazmeita Anda tur vēl mācās, bet pārējie jau izstudējuši, strādā informācijas tehnoloģiju jomā. Par spīti tam, ka tēvam un vectēvam ceļš uz izglītību bija liegts, jaunā paaudze sevi īsteno spīdoši.
Kas palīdzējis saskanīgi nodzīvot piecdesmit laulības dzīves gadu? Ko no tā varētu mācīties citi pāri? Viktors teic, ka padomus dot šādā jomā ir gūti. Kas der vieniem, citiem var nederēt. Viena pāra stiprā puse ir tā, ka abi nāk no viena novada. Viktors saka: “Ikdienā it bieži man Lidijai gadījās jautāt, kā viņas mājās darīja to vai citu lietu. Pēc atbildes bija skaidrs, ka manās paražas bija tādas pašas.” Vēl abi uzsver, ka ir katoļi. Padomju laikos ticība tika niecināta, tomēr dzīves sapratnē tā bijusi pamatā.
