Autobraucēju masai tikko piedāvāts kāds savdabīgs un gaužām diskutabls pakalpojums – apdrošināšanās pret aizsapņošanos ar mazliet par daudz nospiestu gāzes pedāli.
Autobraucēju masai tikko piedāvāts kāds savdabīgs un gaužām diskutabls pakalpojums – apdrošināšanās pret aizsapņošanos ar mazliet par daudz nospiestu gāzes pedāli.
Daudzi šajā sakarā izteiktie argumenti gan izraisa zināmu smīnu. Vispirms jau uzstājīgais salīdzinājums par Skandināvijas pieredzi – salīdzinot ar šo valstu braukšanas kultūras līmeni, mēs atrodamies pie pašas zemes un vēl aizvien turpinām rakt. Vai apgalvojums, ka jaunā kārtība mazinās korupcijas risku un garantēs soda latu ieripošanu valsts kabatā.
Pārāk grūti piekrist arī tam, ka “desmitnieks”, kas “godam” nopelnīts par nelielu ātruma pārsniegšanu, būtu veicinošākais koruptīvas augsnes veidošanas faktors, ja salīdzina ar “zemajiem lidotājiem”, kad runa ir par vismaz reizes desmit augstākām summām, vai stūrējošajiem dzērājiem, kam draud ilgstoša palikšana kājniekos. Neizpratni rada arī merkantilais izteikums, ka nu ar apdrošinātāju svētību pārkāpēju sastrādātās soda naudas laikus ieskaitīs valsts budžetā, jo, pēc Latvijas galvenā ceļu policista sacītā, jau tagad samaksāto sodu līmenis ir ļoti tuvu 100 procentiem.
Nez kādēļ tas viss tik uzkrītoši tiek pasniegts manierē, ka primāri ir gaidāmie ieņēmumi, bet satiksmes drošība palikusi kaut kur tālākā plānā. Tomēr – un nešaubos, ka tam piekritīs ļoti daudzi, – izejas punktam vajadzētu būt tieši satiksmes drošībai, nevis “legālai” noteikumu pārkāpšanai reizi gadā vai tamlīdzīgi. Nedod Dievs, kāds vēl izgudros ieviest polisi pret virsnormas promilēm…
No karātavu humora pozīcijām, negadījuma brīdī, kad daži lieki kilometri stundā ir izšķiroši, noteicošie būs nevis polises noteikumi, bet gan fizikas likumi un apdrošināšana bēru izdevumu segšanai.
