Pēc īsas ierašanās Latvijā un Jelgavā Andrejs Dūda jau ir atceļā uz ASV, kur turpinās treniņus, gatavojoties startiem olimpiādē.
Pēc īsas ierašanās Latvijā un Jelgavā Andrejs Dūda jau ir atceļā uz ASV, kur turpinās treniņus, gatavojoties startiem olimpiādē
Ģimene, draugi, intervija, draugi… tā nepilnas četras dienas mājās aizvadīja peldētājs Andrejs Dūda. Priekšplānā, protams, bija ar Latvijas Olimpisko komiteju kārtojamās lietas saistībā ar iekļaušanu valsts sportistu delegācijā uz Pekinu. “Nemaz jau nezinu, kur kas Jelgavā tagad atrodas,” kopš 2003. gada ASV studējošais un strādājošais sportists bilst, kad saskaņojam tikšanās vietu mūsu sarunai, tomēr viņš ir klāt īstajā laikā un vietā.
– Tava spēcīgākā distance ir 100 metru tauriņstils, tāpēc olimpiskais normatīvs 200 metru kompleksā daudziem bija pārsteigums. Vai arī pašam?
Bija pārsteigums arī pašam. Gadā ir trīs lielas sacensības, kurām gatavojos. Cerība jau ir vienmēr, taču kaut kas arī patraucē. Martā sacensībās Teksasā laboju Latvijas rekordu 200 metros uz muguras. Biju pieteikts Eiropas čempionātam. Zemgales Olimpiskais centrs piešķīra 500 latu atbalstam. Taču tad mani piemeklēja pleca trauma un bija no sacensībām jāatsakās. Puse summas aizgāja soda naudas samaksai. Konsultējoties pie ārsta, kas ieteica speciālus vingrinājumus, aprīlī tiku ar traumu galā. Vingrinājumus gan joprojām turpinu katru dienu, lai kaut kas neatkārtojas. Maijā atsāku treniņus un jūnijā tos turpināju ar pamatīgu slodzi, lai būtu gatavs sacensībām jūlijā, kur cerēju uz labu rezultātu 100 metros tauriņstilā. Kā jau pirms nopietna starta, jutos arī pietiekami satraucies, bet, kad pirmajā dienā izpildīju olimpisko normatīvu 200 metros kompleksā, lampu drudzis bija garām.
– 53,70 sekundes simts metros tauriņstilā un 2:03,53 divsimt metru kompleksā – vai esi apmierināts ar šiem rezultātiem?
Esmu ļoti apmierināts. Divsimt metros B normatīvu pārsniedzu par divām sekundēm, simtniekā par sekundi – tās nebija tikai simtdaļas. Šādā līmenī pareizi gatavojoties, vajag gudrus trenerus, dakterus, es vairāk mācos no savām kļūdām.
– Kur trenējies, un kāds ir tavs treniņu režīms?
Esmu “Swimatlanta” komandā. Tas ir lielākais klubs Atlantā ar pieciem baseiniem un vairākiem treneriem. Es darbojos “Georgia Tech” baseinā, kur mans treneris ir 1988. un 1992. gada olimpietis Dags Džertsens. Mācu mazos peldētājus trijās citās vietās, bet par savu iespēju peldēt maksāju 200 dolāru mēnesī. Baseinā trenējos sešas reizes nedēļā vakaros un četras reizes nedēļā darbojos specializētajā “Cross Fitness” zālē. Tie ir vingrinājumi uz izturību. Piemēram: 20 reižu pievilkšanās, 30 reižu piepumpēšanās, 40 reižu “presīte”, 50 reižu pietupieni, un to visu piecas reizes pēc kārtas ātrā tempā. Peldu jau 18 gadu, un savā ziņā treniņu process ir diezgan garlaicīgs, tāpēc meklēju un izmēģinu jaunas idejas, un šie vingrinājumi man ir visvairāk palīdzējuši.
– Ko peldēšanas treneris teic par sasniegumu?
Priecājas. Viņš bija klāt, kad izpildīju normatīvu. Nosauca šīs par manām “mūža sacensībām”.
– Tev ir 26 gadi…
Jā gan, bet man vēl ir savi plāni un, kamēr tos nesasniegšu, peldēt nebeigšu. ASV olimpiskajā komandā šogad, piemēram, ir 41 gadu vecā peldētāja Dara Torresa, kas atgriezās pēc piecu gadu pārtraukuma un tika uz Pekinu.
– Sacensības, kurās izpildīji normatīvu, nebija reģistrētas Starptautiskās peldēšanas federācijas FINA sarakstā. Galu galā viss nokārtojās un tavus rezultātus apstiprināja, tomēr līdz tam droši vien krietni pastresoji?
Stress, protams, bija. Centos to atvairīt, sāku domāt, kādās nākamajās sacensībās piedalīties. Bet vienlaikus – negribēju padoties. Zvanīju uz visām pusēm, un paveicās, ka pareizos cilvēkus sazvanīju. Bija manam gadījumam arī precedents – iepriekš FINA nereģistrētās sacensībās normatīvu izpildīja Bahamu salu peldētāja, un pēc diskusijām rezultāts tika reģistrēts. Ar šo argumentu arī vērsos pie FINA.
– Un tad, pirms apstiprināšanas Latvijas Olimpiskajā komitejā, noskaidrojās, ka tava pase nav derīga…
Faktiski jau zināju, ka tai termiņš beidzies, bet ikdienā nekur pase nav vajadzīga. Sazinoties ar vēstniecību, noskaidroju, ka pie jaunas varu tikt tikai trīs mēnešu laikā. Ja vajag tūlīt, tad jālido uz Latviju. Aizsūtīju dokumentus uz vēstniecību un pēc dažām dienām pa pastu saņēmu apliecību ar fotogrāfiju, lai varētu pirkt lidmašīnas biļeti un “iekļūt” Latvijā. Pa ceļam lidostās vēl nācās skaidroties, bet viss beidzās laimīgi.
– Otrs “pekinietis” – peldētājs Romāns Miloslavskis – trenēsies Lietuvā un pēc tam jau iepriekš dosies uz Ķīnu, bet tu esi iegādājies biļeti arī atpakaļceļam, un tas nozīmē, ka gatavosies Atlantā.
Jā, pēc sarunām LOK un Latvijas Peldēšanas federācijā izlēmu, ka tā būs gan finansiāli, gan citādi izdevīgāk. Uz Pekinu došos trīs dienas pirms sacensībām taisnā ceļā no Atlantas, bet atpakaļceļā gan gribu mazliet ilgāk pabūt Latvijā.
