Labdien, māmiņ! Šodien es Tev beidzot sūtu labas dienas. Reti ir tādi brīži, un tos tad gribas īpaši atzīmēt. Īstenībā diena jau ir pagājusi.
Labdien, māmiņ!
Šodien es Tev beidzot sūtu labas dienas. Reti ir tādi brīži, un tos tad gribas īpaši atzīmēt. Īstenībā diena jau ir pagājusi. Pašlaik sēžu gultā, ieritinājusies savā siltajā segā, bet vairāk nekā sega mani silda atmiņas par šodienu. Pieveru acis un ļauju dvēselei šūpoties kā lielos viļņos. Šis siltums mani auklē tikpat jauki, kā Tu to darīji, kad vēl biju pavisam maziņa.
Šodien mēs ar klasi bijām Āraišu ezerpilī un Cēsu pilsdrupās. Laiks bija jauks, arī no klases mani neviens neapsaukāja, jo Pēteris ir saslimis un ekskursijā nebrauca. Par to priecājos visvairāk. Viņš vispār varēja slimot mūžīgi vai aiziet uz citu skolu. Valda … nē, par to vēlāk. Man šobrīd vispār galvā ir tāds juceklis, ka neko nespēju izstāstīt pēc kārtas. Āraišu ezerpils, māmiņ, ir ļoti jauka. Kad mēs staigājām pa tām koka būdiņām, es nez kāpēc iedomājos, ka arī Tu tagad dzīvo tādā. Man bija tik neaprakstāma izjūta, it kā es būtu ciemos pie Tevis. Es klusiņām ielavījos vienā, pasēdēju un parunājos ar Tevi. Citi tajā laikā spiedza, smējās, lēkāja pa baļķēniem, skrēja no vienas mājiņas otrā un nemaz neklausījās, ko Pupuķis (mūsu klases audzinātāja Ilma Skrube) stāsta. Tā kā viņa ir vēstures skolotāja, tad stāstījums bija interesants, bet žēl, ka to visā pilnībā dzirdēju tikai es.
Vēlāk bijām aizgājuši uz veco pilskalnu pie Āraišu ezera, un Sanita ar Kristīni novēlās pa stāvāko nogāzi lejā. Mēs visi bijām satraukti, jo domājām, ka viņas nositīsies. Bet nenositās vis, tikai drēbes sasmērēja.
Valda man šodien pieķērās pie rokas, un mēs skraidījām pa stāvajām taciņām augšā un lejā. Cik tas bija jauki! Māmiņ, tas nebija māmuķīša pasūtījums, viņa to darīja no sirds.
Ar šo gaišo prieku arī beigšu – Egle
