Cik lielā mērā priekšvēlēšanu periodu var uzskatīt par solījumos konvertētu zilo brīnumu laiku, tik pirmo nedēļu un pat mēnešu notikumi pēc ievērojamā četrgades pasākuma bieži atgādina pamatīgu svinību pēcpaģiru sindromu.
Cik lielā mērā priekšvēlēšanu periodu var uzskatīt par solījumos konvertētu zilo brīnumu laiku, tik pirmo nedēļu un pat mēnešu notikumi pēc ievērojamā četrgades pasākuma bieži atgādina pamatīgu svinību pēcpaģiru sindromu, kas vienlaikus (un kārtējo reizi) nāk kā pretīga atklāsme par pašmāju politikāņu un viņu roklaižu cinismu visdažādākajā izpratnē. Nereti kārtējās Saeimas pilnvaru beigu periods iezīmējies ar lērumu populistisku balsojumu, kam seko jau nākamā parlamenta sastāva aktivitātes sabalsoto muļķību labošanai. 8. Saeimas pēdējās darba nedēļas, šķiet, iezīmēsies ar ko vēl mazliet “oriģinālāku”.
Nav pat vērts pieminēt tādus “sīkumus” kā nepārtraukto riņķa danci un stīvēšanos ap ietekmes, krēslu un portfeļu dalīšanu saistībā ar nākamās izpildvaras veidošanu vai, pēc visa spriežot, politisko ambīciju un ieguvumu labad pa vidu slavināšanas kampaņām elektorātam apzināti noklusēto rūgto patiesību par nākamgad neizbēgami sagaidāmo pastiprinātas inflācijas tārpu, kas no maciņa izrīs krietni lielāku žūksnīti, maksājot par katru iegādāto maizes klaipu, nodedzināto gāzes kubikmetru, elektrības kilovatstundu un sabiedriskajā transportā nobraukto kilometru. Ko tur īpaši pieminēt pat gadiem no vietas demagoģiski skaldīto ekonomikas teorijas pantiņu, ka “pirms algu celšanas strādājošajiem nepieciešams paaugstināt darba ražīgumu”, lai vēl vairāk neraustītu aiz ūsām brīžam saldi iesnaudušos inflācijas plēsoņu (vai gan kāds no tagadējiem un bijušajiem parlamentārajiem kaklakungiem spēj nosaukt kaut vienu sava “darba ražīguma” celšanās kritēriju, kā dēļ laiku pa laikam notikusi itin dāsna atalgojuma paaugstināšana?).
Tautas priekšstāvji uz pašlabuma gūšanu allaž bijuši īpaši nadzīgi, turklāt ne jau vienmēr šādas lietas notiek pompozi. Tikko kā nelielu “avantūru” klusiņām izstrādājuši pensionēšanās vecumu sasniegušie likumdevēji, radot likumprojektu par īpašu pensiju – 75 procentu apmērā no nepilna tūkstoša latu pamatalgas – piešķiršanu Saeimā pilnu sasaukuma laiku nostrādājušajiem deputātiem. Projekta autori nav apvēlušies egoismā un nolēmuši savā dāsnumā dalīties arī ar pensionētajiem iepriekšējā sasaukuma parlamentāriešiem, taču, pēc visa spriežot, plašsaziņas līdzekļu uzmanības dēļ likumprojekts pagaidām vēl netiks iesniegts izskatīšanai.
Notiekošais atgādina pirms vairākiem gadiem pamatīgu ažiotāžu izraisījušo ierosinājumu piešķirt deputātiem ievērojamas piemaksas kancelejas preču, transporta un dzīvošanas izdevumu samaksai, kuru likumību Satversmes tiesā tolaik veiksmīgi apstrīdēja Saeimas bijušais galvenais balsu skaitītājs Ivars Silārs.
Šoreiz īpaši neizprotama ir parlamenta frakciju vadītāju piekoptā “strausu politika”, paužot neziņu par šādu likumprojektu. Tajā pašā laikā atklātu atbalstu publiskajā telpā tam paudis tikai viens parlamentārietis, veselīga un sportiska dzīvesveida lauciņā strādājošais “Jaunā laika” (JL) deputāts Kārlis Strēlis. Iespējams, viņš apveltīts ar lielāku “darba ražīguma” sajūtu nekā pārējie kolēģi, tomēr var droši uzskatīt, ka lieku reizi apstiprinājusies tēze par vilku, kurš met spalvu, bet ne tikumu, turklāt tas attiecināms ne tikai uz “īpašus” taisnīguma un ētikas principus propagandējošajiem, taču pret šo likumprojektu ne pīkstienu neizdvesušajiem “jaunlaicēniem” kā uz visu priviliģēto deputātu kastu kopumā.
Apetīte parasti aug ēdot, un pensionāri, kas, ik mēnesi saņemot uz Eiropas fona smieklīgu “pabalstu”, spiesti knapināties vai arī izmisumā līst cilpā, kā arī pārējā sabiedrības daļa var tikai gaidīt nākamo “pensionēto strausu” sev piešķirto privilēģiju. Vai tas būs valsts nodrošināts miteklis, auto vai vasarnīca, tas ir tikai attiecīgā brīža rijības un noskaņojuma jautājums.
