Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir samērā biežs viesis Jelgavā – lai atceramies koncertu ar Kristīnes Opolais piedalīšanos itāļu un franču mūzikas programmā pirms dažiem gadiem.
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) ir samērā biežs viesis Jelgavā – lai atceramies koncertu ar Kristīnes Opolais piedalīšanos itāļu un franču mūzikas programmā pirms dažiem gadiem. Šoreiz klausījāmies programmu “Krievu opermūzikas pērles” ar Normundu Vaici pie diriģenta pults un solistu basu Krišjāni Norveli. Uzreiz jāteic, ka koncerts izdevās veiksmīgs, šķirot daudzveidīgās krievu mūzikas lappuses – ietverot Mihaila Gļinkas, Aleksandra Dargomižska, Aleksandra Borodina, Antona Rubinšteina, Pētera Čaikovska un Modesta Musorgska skaņurakstu.
Tradicionāls koncerta sākums ar M.Gļinkas uvertīru operai “Ruslans un Ludmila” – brāzmains, spējš. Vēlētos tomēr mazliet mērenāku tempu – stīgas skanētu kompaktāk un līdzenāk. Īstas saskaņas tempā dažviet pietrūka arī Farlafa rondo izpildījumā, neļaujot pa īstam iegaismoties ātrrunas efektiem. Bet tālāk viss risinājās gludi. Varbūt atturīgāk, kā ierasts dzirdēt, izskanēja Polonēze no P.Čaikovska operas “Jevgeņijs Oņegins”, un tad, manuprāt, viena no šā koncerta kulminācijām – Gremina ārija (“Jevgeņijs Oņegins”). Reti izdodas vērot tik pārliecinošu, niansēs smalku priekšnesumu, kāds bija solista K.Norveļa sniegums, ko lieliski atbalstīja orķestris diriģenta N.Vaiča vadībā. Gandrīz vai portretu galerija veidojās no atskaņotajām ārijām – Dēmons (A.Rubinšteina “Dēmons”), Dzirnavnieks (A.Dargomižska “Nāra”), kņazs Gaļickis un Končaks (A.Borodina “Kņazs Igors”), Varlams (M.Musorgska “Boriss Godunovs”) un, protams, jau minētais Gremins. Dažbrīd radās sajūta, ka solists K.Norvelis uzbur operas ainas, kurās darbojas viņa varoņi. Bet LNSO? Savas spēles labākās tradīcijas apliecināja A.Borodina dekoratīvi krāšņajās “Polovciešu dejās” (“Kņazs Igors”), rādot saliedētu kolektīvu visās grupās, tomēr vēlētos uzteikt samtaini skaisto klarnetista Ģirta Pāžes soloposmu.
Mainās laiks, un mainās skats uz krievu klasiskās opermūzikas pērlēm – ar gluži vai N.Rimska-Korsakova mūzikai piemītošo saltumu izskanēja M.Gļinkas mūzika. Uvertīrā operai “Ruslans un Ludmila” čellu spēlēto Ruslana tēmu gribējās dzirdēt siltāku, sirsnīgāku. P.Čaikovska mūzikas lappusēs šoreiz vairāk aristokrātisma, apcerīga rāmuma, kas varbūt atbilst vairāk Aleksandra Glazunova stilam. Spožas, asas un vērienīgas izdevās A.Borodina un M.Musorgska partitūras. Kā reti savdabīgi ziedi, protams, bija A.Dargomižska un A.Rubinšteina ārijas. Domāju, ka gan LNSO un diriģenta N.Vaiča, gan solista K.Norveļa darbība bija rosinoša un veiksmīga, liekot apzināties, ka palaikam jāspodrina klasiskās (un ne tikai krievu) pērles. N.Vaiča diriģenta profesionālisms, drošais, vērienīgais žests tam ir labs apliecinājums.
