Pirms pāris dienām nozīmīgu jubileju atzīmēja kāds no Latvijas valsts drošības garantiem. Pirms piecpadsmit gadiem tika dibināta Zemessardze un izveidotas pirmās tās vienības.
Pirms pāris dienām nozīmīgu jubileju atzīmēja kāds no Latvijas valsts drošības garantiem. Pirms piecpadsmit gadiem tika dibināta Zemessardze un izveidotas pirmās tās vienības. Der atgādināt, ka tās dienas noteica mūsu valsts nākotni.
Interesanti, ka ar brīvprātīgo pieteikšanos savas valsts aizsardzībai 1918. gadā sākās neatkarīgās Latvijas bruņoto spēku veidošana. Uzreiz pēc 18. novembra, kad tika proklamēta Latvijas Republika, Pagaidu valdība 7. decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pilnvaroto Vinnigu par bruņotu vienību formēšanu, tajās iesaistot arī vietējos iedzīvotājus. Jaunizveidotās militārās vienības sākumā tika dēvētas ļoti vāciski – par Baltijas landesvēru (zemessargiem). Tās sastāvēja no trīs brīvprātīgo karavīru rotām, kuras faktiski var uzskatīt par mūsu valsts armijas aizsākumu. Mēnesi vēlāk par vienību vadītāju tika iecelts pulkvežleitnants Oskars Kalpaks. Domājams, viņa liktenis visiem būs zināms. Tāpat kā Latvijas valsts armijas liktenis pasaules lielvaru sagrieztajās likteņa dzirnavās.
Ja kāds šodien mēģina teikt, ka atjaunotās valsts militāro formējumu sākums meklējams kādu no ārpuses inspirētu spēku rezultātā, lai rūpīgāk pastudē 1991. gada janvāra notikumus, kurus tagad pieminam kā barikāžu dienas. Tie, kas atradās to dienu notikumu virpulī, atcerēsies valdošo noskaņojumu un pacilātību. Protams, bija arī centralizēti organizatoriski pasākumi, tomēr bez pašiniciatīvas jau tā paša gada 24. maijā Latvijas Republikas Augstākās Padomes prezidijam un Ministru Padomei nebūtu viegli pieņemt lēmumu par neatliekamiem pasākumiem saistībā ar PSRS bruņoto vienību vardarbīgajām akcijām Latvijas Republikas teritorijā. Bija vairāki uzbrukumi tikko dibinātajiem Latvijas valsts muitas posteņiem. Pēc trijiem mēnešiem uzreiz pēc “Maskavas puča” 23. augustā tika pieņemts likums par Latvijas Republikas Zemessardzes izveidi. Līdz 1991. gada decembrim 35 teritoriālajos formējumos bija pieteikušies gandrīz desmit tūkstoši brīvprātīgo. Patlaban zemessargi ir lielākā nacionālo bruņoto spēku struktūra. Kopš armijas profesionalizācijas viņi palikuši vienīgais teritoriālās aizsardzības pamats.
Kaut gan tajā pašā laikā tika pieļautas arī kļūdas. Deviņdesmito gadu sākumā, kad noziedzība sita devīto vilni un policija saviem spēkiem nespēja ar to tikt galā, Zemessardzes vienības daudzviet tika izmantotas noziedznieku meklēšanas operācijās. Jāatzīst, ka pārsvarā pie kaujas ieročiem tika vīri un pat jaunieši, kuriem to izmantošanā nebija pietiekami labas iemaņas. Turklāt ne vienmēr zemessargu izpratne par taisnīgumu un tiesiskumu atbilda likuma normām. Reizēm tas noveda pie incidentiem ar traģiskām beigām. Kaut arī par šiem gadījumiem nācies dzirdēt daža laba policijas struktūru pārstāvja teikto, ka noziedznieki visvairāk baidījušies tieši no tikšanās ar zemessargiem.
Tomēr, jāatzīst godīgi, tie, kuri izvēlējušies brīvprātīgo dienestu Zemessardzē, ir cieņas vērti. Vai visi, kas mēģina viņus kritizēt (pat ja pelnīti), ir gatavi tāpat kā viņi ziedot savu brīvo laiku, lai nodarbotos ar to, ko sauc par Dzimtenes aizsardzību? Piecpadsmit gadi tikai tāds pusaudža vecums vien ir, lai sāktu nobriest.
