Par bezsaimnieka teritoriju jau vairāk nekā desmit gadu jelgavniece Ozoliņas kundze sauc 4. autobusa galapunktu pie psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža».
Par bezsaimnieka teritoriju jau vairāk nekā desmit gadu jelgavniece Ozoliņas kundze sauc 4. autobusa galapunktu pie psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ģintermuiža”.
Pieciešams, viņasprāt, vēl būtu tas, ka pieturvietas sienas nav ilgu laiku pārkrāsotas. Taču par šausmīgu pilsētnieki dēvē autobusa gaidīšanu tur lietainā vai tumšā laikā. Jumtiņa betona salaiduma vietā cauri sūcas ūdens, tāpēc pietura savu funkciju nepilda. Turklāt segumā gadu gaitā radušās dziļas dangas ar asām malām, apkaime piemēslota ar izsmēķiem un citu drazu. Ozoliņas kundze uzsver – šajā vietā kaut mirkli nākas uzturēties iedzīvotājiem no visas valsts, jo slimnīcu apmeklē ne tikai jelgavnieki. “Tāda ir mūsu pilsētas vizītkarte!” viņa rosina pilsētas saimniekus vismaz bedres aizdarīt. Savukārt tur sastaptais Guntars ir neizpratnē par jaunāko jelgavnieku izpratni par mākslu – katru nedēļu dažādi jauni uzpūsti krāsaini ķeburi parādās ne vien uz ēku sienām, bet arī minētajā pieturā.
