Oktobrī svētkus svin skolotāji. Tie, kuru paspārnē esam auguši un skolojušies, kuru gādībai un kompetencei uzticam savus bērnus.
Oktobrī svētkus svin skolotāji. Tie, kuru paspārnē esam auguši un skolojušies, kuru gādībai un kompetencei uzticam savus bērnus. Pedagoga darbs nav no vieglajiem – līdzās lielajam gandarījumam, ka esi varējis savu audzēkņu dzīvē atstāt ko paliekošu, tiek “dedzināti” nervi, piedzīvots pārgurums. Kalnciema pilsētas vidusskolā pirmo Skolotāju dienu atzīmēja Andra Frišmane.
Kalnciema pilsētas vidusskola līdz ar citām rajona mācību iestādēm un Jelgavas rajona Izglītības pārvaldi amata svētkus svinēja nedēļu vēlāk nekā pilsētā. Kalnciemā pedagogi tika sagaidīti ar ziediem un mīļiem vārdiem, mācījās mūziku un rokdarbus, apgūto atrādīja audzēkņiem. Skolēnu līdzpārvalde kopā ar 12. klašu audzēkņiem un klašu pārstāvjiem sniedza skolotājiem koncertu un piešķīra nominācijas. Jaunajiem pedagogiem paredzēto “Skolas cerība” saņēma Andra Frišmane – Kalnciema pilsētas vidusskolas 4. klases skolotāja un audzinātāja. 5. un 6. klasēm Andra māca arī matemātiku.
Tikai šopavasar viņa izlolojusi sapni kļūt par skolotāju, beidzot Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Jelgavas filiāli. Kaut pati ir no Bramberģes, darbavieta atrasta Kalnciemā.
Šuvēja vai skolotāja
Daudzi no mums atceras profesionālās orientācijas jautājumus jau pirmajās klasītēs. Arī Andra. Meitenes parasti atbildējušas, ka vēlas kļūt vai nu šuvējas, vai skolotājas. Nu jau strādājot skolotājas darbu, var teikt doma par šo profesiju izrādījās – liktenīgā. Svētes skolā Andras klasē bija vēl viena meitene, kas izvēlējās pedagoģijas ceļu. Inga Eliņa kopā ar Andru turpināja mācības Jelgavas 2. vidusskolā, un tālāk abas iestājās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Taču Andra atšķirībā no Ingas to nepabeidza, jo bija spēcīgi uzplaucis “romantiskais zieds” un vīta ģimenes ligzda. Piedzima Ginta, Ieva un Raivis. Par sapņa īstenošanu varēja sākt domāt, kad bērni bija paaugušies. Šoreiz mācību iestāde tika izvēlēta tepat Jelgavā – tuvāk mājām un iespējai savienot darbu ar mācībām. Tajā laikā Antra jau strādāja Glūdas skolā par tehnisko darbinieci.
Studiju laiks
Studijas Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Jelgavas filiālē Andra piemin ar prieku. Bakalaura darbs tapa par vizuālās mākslas un pašnovērtējuma tēmu. Īpašu paldies viņa velta profesorēm Žoglai un Līdakai, kas darbā ar studentiem ieguldījušas visu sirdi un dvēseli. Arī kolektīvs, apmēram 30 cilvēku, bijis draudzīgs un izpalīdzīgs. Andra uzskata, ka šis laiks pagājis viegli, jo viņa studējusi cītīgi, visus mājas darbus izpildījusi un mācībmaksu maksājusi laikā. Bijuši vien daži septiņnieki, tāpēc jaunā skolotāja nesaprot, kā bērni var nemācīties. Andra bijusi apzinīga jau no pamatskolas laikiem.
Studiju biedri pārsvarā bijuši skolotāji, kam pietrūcis pedagoģiskās izglītības. Ņemot vērā milzīgo vajadzību pēc atsevišķiem mācību priekšmetu pasniedzējiem skolās, pirms mācību gada virmoja doma neprasīt obligātu pedagoģisko izglītību. Jaunā skolotāja teic, ka tā ir runga ar diviem galiem, un pieļauj, ka galējā situācijā šādus izņēmumus varētu pieļaut. Strādājot pedagoģiskā izglītība tikai palīdz.
Darbs Kalnciemā
Glūdas pamatskolā jaunus kadrus nevajadzējis. Skolotāja atzīst, ka labāk nestrādāt tur, kur mācās pašas bērni.
Par tagadējo darbavietu var teikt, ka to atrada Andra, un arī mācību iestāde sameklēja viņu. Jaunā skolotāja laikrakstā ievēroja skolas sludinājumu, un tad zvanīja arī tās direktore, lai piedāvātu šo darbu tieši viņai. Nu Andra Frišmane katru dienu mēro 30 kilometru turp un atpakaļ, lai nokļūtu no Bramberģes uz Kalnciemu. Viņa nesūdzas, jo darbs patīk, arī kolektīvs “foršs”. Īpaša sadarbība izveidojusies ar sākumskolas skolotājām un 5., 6. klašu audzinātājām, kuru klasēs Andra pasniedz arī matemātiku.
Andras klasīte
Kad bērniem jautāju, kāda ir jūsu jaunā skolotāja, sāka birt čalojošu atbilžu “lietus” – skaista, laba, gudra, sirsnīga, mīļa, arī stingra, dusmojas tikai uz palaidņiem.
Andras pirmā klase izrādījās ceturtā, kurā mācās 16 bērnu. Iepriekšējā audzinātāja arī palikusi strādāt skolā, tikai par krievu valodas skolotāju. Mazajiem lielajiem nu ir jauna “dzīvē ievadītāja”, kas viņiem pasniedz visus priekšmetus, izņemot sportu, mūziku un angļu valodu. No vienas puses, nav vienkārši saņemt audzināšanā jau ceturto klasi, bērni atceras iepriekšējo skolotāju, salīdzina, atzīst Andra. Taču, no otras puses, ir vieglāk strādāt ar jau lielākiem bērniem, viņi ir patstāvīgāki, daudz ko prot. (Arī dienā, kad notika saruna, daži bērni pēc stundām cītīgi gatavoja dažādus dārzeņus izstādei. Andra stāsta, ka labi veicies arī ziedu izstādē.) Pirmajā klasītē šogad ir vairāk nekā 20 bērnu. Sākt uzreiz strādāt ar tik daudziem delverīšiem nebūtu vienkārši, teic skolotāja.
Cita mentalitāte
Katrai skolai ir kas tai vien raksturīgs, arī Andras darbavietai. Kalnciema pilsētas vidusskolu apmeklē daudz citu tautību bērnu, kas ģimenē runā krievu, bet mācās latviešu valodā. Skolotāja secina, ja neņem vērā garumzīmju lietošanas grūtības, bērni mācībās neatpaliek.
Tas bijis pārsteigums sākt strādāt ar citas mentalitātes audzēkņiem, jo pierasts gan pie pašas, gan iepriekšējās skolas bērnu salīdzinošā rāmuma. “Viņi ir ļoti atvērti, dzīvi, atraisīti,” stāsta skolotāja. Viņasprāt, starpbrīžos ir daudz skaļāk un kustīgāk nekā mācību iestādē, kuru apmeklē tikai latviešu bērni.
Andras skolēni dzīvo ļoti tuvu skolai – pārskrien ielu un ir tur! Dažkārt tas izvēršas par problēmu, jo bērni “šmaucot” uz māju, taču citreiz tās tuvums nāk par labu.
Ja grib, tad var
Sākot pedagoģes darbu, Andra nav izjutusi īpašas teorijas un prakses atšķirības. Iespējams, veiksmīgi pieņemt situāciju palīdzējusi savu bērnu audzināšanas pieredze, secina Andra.
Jaunās skolotājas tuvākais mērķis, kura sasniegšana sagādās prieku, ir sagatavot bērnus, lai viņi nākamo mācību gadu turpinātu “lielajā skolā”. “Es ticu, ka tā būs, ka varēšu teikt – mīļie vecāki, jūsu bērni pārcelti piektajā klasē,” pārliecināta Andra. Diemžēl sākumskolā bieži viņi vēl nesaprot, kāpēc mācās. Dažiem liekas – skolai vai vecākiem. Apziņa, ka sev, nāk vēlāk – vidusskolā. “Visi bērni ir labi, un visus var iemācīt, ja vien viņi grib,” teic jaunā skolotāja.
Andra grib “pacīnīties” ar mūsdienu problēmu, ka bērni pārāk ilgu laiku pavada pie datora. Skolotāja mudinās lasīt. Paredzēts iekārtot stendu, kurā atzīmēs bērnu izlasītos stāstus un pasakas, par ko varēs “nopelnīt puķītes”.
Laika trūkums
Andra atzīst, ka savu bērnu dēļ brīvā laika nemaz tik daudz neesot un arī tas parasti tiek viņiem pakārtots. Taču viņus mamma slavē: “Es nevarētu tik ražīgi strādāt, ja man nebūtu tik labu bērnu, kas izmācījušies un darbiņus padarījuši!” Tas ir pierādījies fakts – strādājot skolā, pašu bērniem uzmanības tiek mazāk. “Varbūt viņi nemaz nesūdzas, ka tagad tik cītīgi mājas darbus vairs nepārbaudu,” smej Andra, kas no skolas atgriežas pēc pulksten četriem pieciem, citreiz deviņiem vakarā. Dažkārt gan ir tāds nogurums, ka no kājām gāž nost, taču jāsaņemas. “Viss ir izdarāms,” teic Andra. Brīvdienās viņa gan nolēmusi būt tikai mamma, nevis skolotāja.
Pašai patīk lasīt, rušināties pa dārzu un braukt ar auto, cik nu tam skolotājai un mammai atliek laika.
***
Vēlam veiksmi
Kalnciema pilsētas vidusskolas direktores vietniece mācību un audzināšanas darbā sākumskolā Lita Višķere priecājas, ka skola atradusi tādu kadru kā Andra. Lai gan sākumā baidījis lielais attālums, kas katru dienu jāmēro, Andra uz darbu brauc ar prieku, jo tas ir sirdslieta. Mācību pārzine viņu raksturo kā pozitīvi virzītu, ieinteresētu, ļoti apzinīgu. Dažkārt skolā paliek līdz vēlam vakaram, lai labāk sagatavotos nākamās dienas stundām.
Darbs sākumskolā raksturīgs ar to, ka jāpasniedz plašs apjoms, taču, no otras puses, nav tā jāiedziļinās atsevišķā mācību priekšmetā. L.Višķere secina, ka jaunie kadri tiek sagatavoti labi. Viņi apguvuši metodiku, zina, ko no viņiem prasīs un sagaidīs. Arī Andra.
Izturību un “stiprus nervus” jaunajā darbā viņai vēl skolas un sola biedre pamatskolā un vidusskolā Inga Eliņa, Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolotāja. Inga skolas laikā Andru atceras kā klusu un noslēgtu. Vidusskolas vecākās klases un vide, kur īpaši neizceļ, palīdzējusi atraisīties. Abas tālāk devās uz pilsētu, kas vilināja ar savu īpašo “garšu” – Liepāju, lai kļūtu par skolotājām. Andra šo sapni piepildījusi tikai tagad un Jelgavā, tāpēc nu jau kolēģe Inga mudina vienmēr atcerēties darbu, kas ieguldīts, lai sasniegtu mērķi.
