Nule uzsnigušais pirmais sniegs Helmaņa ielas pagalmā draiskoties bija izvedis vai visus apkārtējo māju lielākus un mazākus bērnus.
Nule uzsnigušais pirmais sniegs Helmaņa ielas pagalmā draiskoties bija izvedis vai visus apkārtējo māju lielākus un mazākus bērnus. Pa gaisu gāja apaļas pikas, tika iemēģinātas dažāda darinājuma ragaviņas, ēku pamatņu nogāzēs iešļūkātas slidkalniņu trases. Otrā rītā gan tās bija no jauna aizaugušas ar pūkainu, baltu klājumu. Bet cik ilgi? Pievakarē, ja vien nebūs uznācis atkusnis, viss sāksies no jauna. Taču es pa atmiņu takām iešu no skolas mājās ar atplīsušu kurpes zoli…
Apavi tajos grūtajos pēckara gados bija neaprakstāmi augstā vērtē. Skopāku azaida kumosu vēl varēja pieciest. Ja kājās nebija, ko aut, cilvēks ziemā netika nekur. Vecāki nez par kādu cenu man bija pagādājuši jaunas, tiem apstākļiem visai smukas kurpes, šūtas pa pusei no cūkādas, pa pusei no tumša, bieza auduma. Skolas taka veda caur birzi, kur, ja pūta asāks ziemelis, allaž bija tīri jauka padzīvošanās. Mēs, kaimiņu bērnu bariņš, gan zēni, gan meitenes, bieži vien tur spēlējām kariņus, meklējām Sniegbaltītes mitekli un ļaunā vilka midzeni. Kur nu vēl, ja pirmais sniegs bija noliecis koku lapotni, apkrāvis nelielo egļu un priežu zarus! Īsta, necaurredzama džungļu valstība… Tādā vidē, brienot pa “tā vilka” pēdām, viena kāja pēkšņi ieklemmējās nez kādās lamatās. Ar pūlēm dabūjis to brīvībā, ieraudzīju kreisās kurpes papēdi atkārušos kā zirga apakšlūpu. Manas kurpes! – acīs saskrēja asaras. Nākamajā rītā, protams, mana vieta skolassolā bija tukša…
Ieraudzījis atņirgušos apavu, tēvs tikai skarbi nogrozīja galvu, taču daudz nestrostēja un netincināja mani. Piekodināja gan, lai skatoties, kur kāju lieku. Viņš aizgāja pie tuvumā dzīvojošā lauku meistara un vainu salaboja. Kopš tās reizes manas kurpītes, arī gluži izmirkušas, šķita siltas un daudz mīļākas. Varbūt tādēļ, ka tajās bija ielijusi tās kariņu dienas dedzinošā asara.
