Pēc valstiskuma atjaunošanas Latvijā ar nolūku ieviest sistēmu astoņdesmito gadu beigās sāktās kooperatīvu kustības norisēs 1991. gadā tika izveidots Uzņēmumu reģistrs.
Pēc valstiskuma atjaunošanas Latvijā ar nolūku ieviest sistēmu astoņdesmito gadu beigās sāktās kooperatīvu kustības norisēs 1991. gadā tika izveidots Uzņēmumu reģistrs. Jelgavā pirmie privātos uzņēmumus noformēja individuālo uzņēmumu «Flora» un «Staburadze» īpašnieki. Pēc kokapstrādes un logu ražošanas SIA «Flora» īpašnieka Māra Buša iniciatīvas notika saruna par uzņēmējdarbības vidi un uzņēmuma attīstības gaitu.
Kādi bijuši uzņēmuma attīstības posmi?
Jau sākumā sapratu, ka ir jāmeklē ārzemju tirgus, jo Latvijā tas ir mazs. Ārzemnieku interese tolaik bija liela – mēnesī šurp brauca divu trīs uzņēmumu pārstāvji. Bija jau starp tiem arī negodīgi cilvēki, kas cerēja te krējumu nosmelt. 1994. gadā izveidojās sadarbība ar vācu firmu «Reinhold Hess», kas ieteica ražot līmētās logu brusas un galvenais – piedāvāja ražošanas līniju, uz gadu dodot savu līzingu, kas tolaik nenotika bieži. Nosacījumi bija drakoniski, bet 13 procentu – ļoti pieņemami, jo kredītlikmes sasniedza 40 – 50 procentu.
Pateicoties savstarpējai uzticībai, «Flora» aizsāka savu specializāciju kokapstrādē. Vēlāk radās otrs produkcijas veids – koka logi. No pagājušā gada ražojam arī plastmasas logus. Neesam specializējušies daudzos produkcijas veidos, jo ražotājam ir jāgarantē nevainojama un noturīga kvalitāte. Lai to sasniegtu, vajag labus darbgaldus, bet tie prasa lielu naudu. Tāpēc izvēlējāmies ražot logus un logu brusas.
Kokapstrādē mani apmācīja Arvīds Suharevskis, viņš vēl tagad, būdams cienījamos gados, joprojām ir mundrs un daudz ko meistaro. 1994. gada beigās pie mums pārnāca strādāt Ēriks Duncis, pirmais kokapstrādes speciālists ar augstāko izglītību. Ināra Ābele apvienoja sekretāres un grāmatvedes pienākumus. Sākumā «Florā» strādāja ap 18 cilvēku, un vajadzēja mainīt kadrus, jo ar toreizējo darba stilu (uztaisīt koka līstes, iznest, pārdot un nodzert) neko nevarētu panākt.
Pirmā līzinga (ap 300 tūkstošu Vācijas marku) atdošanas laiks bija smags. Gadījās, ka mājās teicu: te ir pieci lati nedēļai, vairāk naudas nav. Mēs toreiz vēl īsti nemācējām tirgoties. Bija tikai viens pircējs, kas sākumā sasolīja zelta kalnus. Mēs noticējām, bet viņš to izmantoja, lai pazeminātu cenu. Kad nepiekritām, draudēja produkciju vispār neņemt. Tolaik mēnesī sagatavojām tikai kravu – 45 kubikmetrus logu brusu – un vēl maksājām līzingu, tādēļ tas nebija vienkārši. Meklējām alternatīvas, jaunus pircējus.
1994. gadā ieņēmumi bija ap 100 tūkstošiem ASV dolāru, tagad – 1,6 miljoni latu, apjoms audzis 30 reižu. Ir uzcelti divi angāri, precīzi izplānots un maksimāli izmantots tiek mūsu rīcībā esošās platības hektārs. Pakāpeniski nomainām iekārtas, jo tās ražīgi strādā četrus piecus gadus. Pašlaik iekārtu vidējais vecums nesasniedz trīs gadus.
Pērn uz Vāciju aizvedām arī pirmās koka logu kravas. To izgatavošana atšķirībā no plastmasas logiem prasa roku darbu, un tos izdevīgāk pirkt pie mums. Logu ražošanas cehu vada Andris Mezeriņš. «Floras» inženiertehniskie darbinieki strādā ar lielu atdevi. Lēmumus parasti pieņemu koleģiāli, jo labi saprotu, ka esam savstarpēji saistīti – mana labklājība ir atkarīga no viņu darba un otrādi. Arī strādniekiem brāķa gadījumā skaidroju, ka tā nav tikai mana, bet arī viņu nauda.
Deviņdesmitajos gados valstī parādījās pirmie uzņēmēji, un daudziem no viņiem par uzņēmējdarbību un vadību nebija īsta priekšstata. Kā jums pašam šinī ziņā gājis?
Akadēmiskās izglītības uzņēmējdarbības vadībā man nav, bet prakse ir liela. Savulaik laba skola bija puķu tirdzniecība. Tirgus iemācīja, ka jābūt laipnam, pieklājīgam, jāpacieš un jāuzklausa arī kas slikts. Nepārtraukti bijis jāseko pašizmaksai, jāmeklē ekonomijas iespējas. Tie ir svarīgi pārdošanas komponenti. Esmu apmeklējis dažādus kursus. Tas bijis ļoti vērtīgi, sevišķi tāpēc, ka teoriju uz karstām pēdām varēja samērot ar situāciju uzņēmumā un nevilcinoties kaut ko uzlabot.
Un kā ar puniem?
Puni ir bijuši. Mums sliktā stāvoklī bija kaltes. Logu brusu mitrumam jābūt 12 procentu robežās. Vienā kravā tas bija par lielu, un pasūtītājs nemaksāja. Uzņēmums zaudēja 15 – 16 tūkstošus latu, un tā mums bija dārga mācība. Tūliņ sākām domāt par jaunu kalti. Kopumā «Flora» ārkārtīgi kritiskus brīžus nav piedzīvojusi. Grūtības, protams, ir bijušas. Pirms trim četriem gadiem smagi ritēja kokmateriālu sagāde, jo bija labas dēļu cenas un zāģētājiem bija izdevīgāk koksni pārdot uz ārvalstīm, nevis vietējiem kokapstrādātājiem. Gadījās pat, ka nebija, no kā ražot.
Tagad ar materiālu sagādi problēmu nav. Brusām lietojam tikai augstvērtīgu priedi. Trīs četri pastāvīgie piegādātāji zina, ka mēs nopirksim un samaksāsim, savukārt mēs – ka vajadzīgajā laikā saņemsim izejvielu.
«Florai» ir savs vārds logu tirgū, esam zināmi brusīšu tirgū Vācijā. Turienes pasūtītāji reizēm mūs paši sameklē. Kopumā esam sadarbojušies ar 30 – 40 Vācijas firmām. Strādājam arī kā savas produkcijas dīleri un neslēdzam līgumu ar kādu starpniekfirmu par visa gada apjoma realizāciju. Tas gan būtu vienkāršāk, bet arī ienākumi būtu mazāki.
Kāda perspektīvā varētu būt «Flora»?
Ir divi ceļi – viens: uzņēmums kļūst liels, bet tas ir ļoti smagi, jo esam mazas valsts firma ar mazu tirgu; otrs: meklējam sadarbības partnerus, kam pieder lieli noieta tirgi. Lai palielinātu ražošanas apjomus, bet galvenais tirgu, agrāk vai vēlāk vajadzēs ar kādu sadarboties, nevarēsim palikt vietējas nozīmes firma.
Kā mainījušies konkurences apstākļi?
Plastmasas logu tirgū konkurence ir ārprātīga, tos ražo 50 – 60 firmu, turklāt ir diezgan daudz nelegālo uzņēmumu, jo ražošanai nevajag lielus kapitālieguldījumus – pietiek ar zāģi, kas precīzi sazāģē profilu 45 grādu leņķī, logus mājas garāžā var ražot ģimenes locekļi, bet savienojumiem izmantot gludekli. Protams, kvalitātes nebūs.
Koka logiem tehnoloģija ir sarežģītāka. Šajā grupā kopā ar firmām «Staļi» un «Rikom» piegādājam kvalitatīvu produkciju ar garantiju. Mēs esam Logu ražotāju asociācijas biedri.
Dažādu asociāciju biedri gan atzīst, ka to lietderība ir visai zema.
Mūsu asociācija tika dibināta konkurences dēļ. Cenas sāka pazemināties, un, lai nepieļautu cenu kritumu, nolēmām apvienoties. Bet reāli tas neizdodas. Daudzas asociācijas, arī logu ražotāju, pastāv formāli. Iestājas ap 40 biedru, bet tikai četri pieci grib ko darīt.
Kā mainījušās godīgo un negodīgo uzņēmēju proporcijas?
Pirms gadiem sešiem ap 80 procentu uzņēmēju bija negodīgi un tikai 20 procentu – godīgi. Tagad varētu būt otrādi. Negodīgie no biznesa ir izkrituši, jo klientu var apšmaukt tikai vienreiz. Pēc tam ar šo firmu viņš vairs neielaidīsies. Daudzi uzņēmumi radās, lai vienkārši izkrāptu naudu, saņemtu kredītu un pēc tam pazustu. Pašlaik uzņēmējdarbības vide ir daudz godīgāka. Arī nodokļu maksāšanā. Uzņēmēji saprot, ka ir nepieciešams un iespējams strādāt godīgi. Bet nodokļiem, lai tos gribētos maksāt, ir jābūt samaksājamiem.
Vidējiem uzņēmumiem, kāds ir «Flora», būtu svarīgs valsts atbalsts. Piemēram, lai no peļņas iegādātos jaunus darbgaldus, vispirms ir jāsamaksā peļņas nodoklis. Tā ir nepareiza politika. Igaunijā nauda, kas izmantota investīcijām uzņēmuma pamatlīdzekļos, ar nodokli netiek aplikta, tāpēc turienes uzņēmumi ir konkurētspējīgāki.
Vai jūs satrauc arī norises pilsētā?
Mūs ietekmē viss. Logi pieder pie produkcijas veidiem, kas raksturo dzīves līmeni, jo tie nav pirmās nepieciešamības prece. Pērn likās, ka situācija nav iepriecinoša, šogad tā uzlabojas. Pluss ir tas, ka sākām ražot plastmasas logus, kas ir par ceturto daļu lētāki par koka izstrādājumiem.
Kāda ir vide Jelgavā?
Par iepriekšējo pašvaldību neko labu nevaru pateikt. Ceru, ka jaunie deputāti pavērsīsies ar seju pret uzņēmējiem. Spilgts piemērs pašvaldības lomai ir Valmiera, kas pirms četriem pieciem gadiem bija sliktākā stāvoklī nekā Jelgava. Pateicoties enerģiskajam domes vadītājam, pilsēta aizvien straujāk iet uz augšu.
Pašvaldībai būtu maksimāli jāstimulē uzņēmēji ražošanas attīstībai – jābūt iespējai saņemt nodokļu atlaides, konsultācijas, pasūtījumos dot priekšroku vietējiem uzņēmumiem. Ir jāatrod izeja no apburtā loka: naudas nav – pašvaldības pasūtījumu nav – jaunas darba vietas nevar radīt – cilvēki brauc strādāt uz Rīgu. Pašvaldības uzdevums ir arī veicināt uzņēmēju savstarpējos sakarus, lai pakalpojumus viens otram sniegtu vietējie uzņēmēji un, pilsētas robežās «bīdot» naudu, to neaizlaistu prom no Jelgavas.
Uzziņai
Individuālais uzņēmums «Flora» sākumā bijis puķu tirdzniecības kooperatīva «Agro» darbības turpinātājs. 1994. gadā tas, nopērkot SIA «Zemgaļi» galdniecību, mainījis darbības profilu. Pirms diviem gadiem individuālais uzņēmums pārreģistrēts par SIA. Tās īpašnieks ir diplomēts matemātiķis, bet specialitātē nostrādājis nepilnu gadu. Kādreizējā Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē pabeigti četri kursi, un lielākā darba mūža daļa saistīta ar celtniecības organizācijām Ķekavā un Jelgavā.
