Katrā valstī nebūt ne maznozīmīgu lomu ieņem arī reprezentatīvās funkcijas, un Latvijā tā lielā mērā uzticēta pirmajai personai – prezidentam.
Katrā valstī nebūt ne maznozīmīgu lomu ieņem arī reprezentatīvās funkcijas, un Latvijā tā lielā mērā uzticēta pirmajai personai – prezidentam, kas no Rīgas pils augstumiem aicina tautu būt stiprai, ikgadējos valsts svētkos cenšas pūļa apziņā dēstīt pa vārīgajam patriotisma stādam un ceļo uz tālām zemēm vēstīt pasaulei, ka Latvija ir neatkarīga un eiropeiska vieta, nevis cilšu karu un slimību smacēts kakts Āfrikas džungļos.
Atjaunotā brīvvalsts pagaidām pārdzīvojusi divus prezidentus un nepilnus četrus šā amata termiņus. Pagaidām tautai nav bijis nopietna iemesla līdz vēdergalam sarkt par valsts augstākās amatpersonas izdarībām atšķirībā no diženās kaimiņzemes, kur “cara Borisa” neadekvāto rīcību nereti diktēja ne tukšās taras krājumi Kremļa pagrabos, bet cītīgs tās satura patēriņš. Tomēr jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad augsto troni Rīgas pilī ieņēma tagadējais hokeja funkcionārs Guntis Ulmanis, laiku pa laikam uzplaiksnījušas runas par tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību, tādējādi attiecīgo privilēģiju atņemot Saeimai. Laikā, kad kārtējais pašreizējās Rīgas pils saimnieces Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras termiņš tuvojas noslēgumam, sācies kārtējais šīs tēmas apspriešanas uzplaiksnījums, partijas “Saskaņas centrs” (SC) Saeimas frakcijai patlaban gatavojoties iesniegt parlamentā priekšlikumus veikt attiecīgus grozījumus valsts Satversmē.
Vērts pievērst uzmanību, cik nopietnas un pamatotas ir runas par valsts prezidentu kā tautas vēlētu amatpersonu. Kopumā ņemot, atsevišķu varas partiju uzspēlētais satraukums, ka līdz ar Satversmes grozījumiem jāmaina prezidenta pilnvaras un teju vai arī valsts iekārta (domājams, ne uz totalitārismu), šķiet pilnīgs ziepju burbulis. Pašlaik kārti par tautas vēlētu Rīgas pils saimnieku cenšas izspēlēt galvenokārt kreisi orientēti un populistiski spēki, savukārt labējās partijas par to gatavas nedroši iepīkstēties labākajā gadījumā priekšvēlēšanu periodā. Kādēļ? Atbilde nav tālu jāmeklē – tautas atbalstīts prezidents politiķiem neatkarīgi no politiskās orientācijas kļūtu par bīstamu dadzi – ja ne gluži acī, tad citā jutīgā vietā noteikti. Līdz šim visbiežāk viens no deputātu bubuļiem bijusi prezidenta rīcība, “atmetot” atpakaļ kādu likumprojektu, taču vēl pamatīgāks bieds likumdevēju prātos, jāpieļauj, ir teorētiskā iespēja valsts pirmajai personai izmantot savas tiesības un ar elektorāta atbalstu par tādiem vai citādiem grēkiem simtgalvaino likumdevēju institūciju patriekt no Jēkaba ielas nama.
Jaunāko laiku Latvijas vēsture nezina daudzus gadījumus, kad runām par parlamenta atlaišanu būtu bijis nopietns pamats, un tomēr – ja situācija kādreiz nonāktu līdz šim kritiskajam punktam, politiķu vēlēts līderis, izšķiroties par šādu soli, baudītu mazāku vēlētāju atbalstu, lieki riskējot tikt padzīts pats, savukārt valsts augstākās amatpersonas vēlēšanās saņemtās elektorāta balsis būtu uzskatāmas par garantu lielākai neatkarībai no politiskā tirgus pārdales un rīcības brīvībai.
Savdabīgi ir pašreizējo varas partiju politiķu izteikumi šajā sakarā – par “vēl vienu priekšvēlēšanu kampaņu, kurā tiks izšķiesta nauda”, un “lielāku risku, ka netiek izvēlēts labākais kandidāts”. Šajos minējumos skaidri saskatāmi divi būtiski faktori – būs nepieciešama tiesību normu bāze, kas noteiks prezidenta vēlēšanu tēriņu ierobežojumus, kā arī zināms “trīceklis” politiķu prātos, ka sabiedrība augstajā amatā var iecelt ne tik daudz “nepareizu” kā valdošajai kliķei “neērtu” kandidātu. Šajā gadījumā tas gan nozīmētu vienu un to pašu. Secinājums ir viennozīmīgs – pagaidām frāze “tautas vēlēts prezidents” ir tikai politiskās reklāmas sauklis, kam reāla seguma nav, lai kā arī pēc valsts galvas iebalsošanas Rīgas pilī alktu vēlētāji.
