Daži itin prāvi ezeriņi gadu no gada, par spīti vārgajam ziemas pieteikumam, tomēr pamanās aizsalt
Pirmais ledus vienmēr zemledus makšķerniekam asociējas ar sprīža gariem asarīšiem. Tā tas ir bijis, tā tas arī paliks, kamēr vien pastāvēs ziema vai kaut kas līdzīgs šim gadalaikam. Lai vai kā, bet pirmais ledus tomēr daudzviet bija. Pats paspēju divas reizes (laiks atļāva arī biežāk) aizbraukt uz copi no ledus. Pirmajā reizē zivtiņa ņēma ļoti kautrīgi, bet otrajā laikam jau bija mazliet adaptējusies jaunajos apstākļos un barojās itin sparīgi.
Vidzemes ezeru īpatnības
Protams, Kurzemes puses copmaņi par šā gada ziemas priekiem var tikai vēl sapņot, kaut gan zinu, ka viens otrs bija atskrējis uz Vidzemi pakratīt sardziņu un nodzīt pirmo asumu. Ir daži itin prāvi ezeriņi, kas gadu no gada, par spīti visai vārgajam ziemas pieteikumam, tomēr pamanās aizsalt. Šis gads nav izņēmums. Kāpēc gandrīz 50 kilometru rādiusā citi dīķi ir vaļā, bet šie aizsalst, ir grūti izprotams. Protams, uz pirmā ledus ir arī pirmie kuriozi. Visbiežāk tie saistīti ar svaigu peldi.
Vairs neatceros datumu, bet piezvanīja paziņas no Valmieras puses un saka: brauc, jo ir ledus. Vairākas dienas viņu pusē naktīs bijis pat virs –10 grādiem un dažas nelielas ūdenskrātuves aizvākotas ar pietiekamu ledu. Man jau divreiz nav jāsaka. Lecu auto un braucu. Pēc aptuveni divām stundām esmu kādā karjera uzpludinājumā. Ejam prātīgi virsū. Katram pa ledus cirtnim, katrs solis tiek pārbaudīts. Gar malu ledus ir plānāks, bet pa vidu tas jau sasniedz sešus septiņus centimetrus. Ideāli. Turklāt nokrāsa matēta, nav caurspīdīgs, līdz ar to var droši darboties, zinot, ka zivs tevi no apakšas neredzēs. Dziļums nav liels – līdz diviem metriem. Pie sevis vēl nospriežu, ka būs, kur atsperties.
Motilis, ziemas labākā ēsma jebkurai zivij, pašlaik grūti sameklējams, jo skalotāji arī uz ledus netiek, tad darbojamies ar vertikālajām un šķērsbļitkām. Parasti šķērsbļitkas stāvošos ūdeņos nav tik efektīvas kā vertikālās, tāpēc ņemu paštaisītu, vieglu sudraba bļitkiņu un sāku strādāt. Pagājušas gandrīz divas stundas, bet nevienam no atbraukušajiem nav bijis ne piesitiena. Tas gan nav nekāds brīnums, jo gadu no gada ir pierādījies, ka, uzsalstot ledum, zivīm nepilnu nedēļu jāaklimatizējas jaunajos tumsas apstākļos un tikai tad aiziet ierastā ziemas cope. Tāpēc īpaši neskumstam. Vairāk viens otru pavelkam uz zoba un turpinām bakstīties.
Ap dienas vidu esam izcēluši pa pāris sprīža gariem asarīšiem. Kolēģi aizbrauc meklēt laimi uz blakus ezeriņa, bet es izlemju palikt, jo pieredze saka – šodien no copes nekas nav gaidāms. Saulīte patīkami silda, pilnīgs bezvējš un klusums. «Štrunts» par to, ka zivju nav, jo diena pavadīta svaigā gaisā meža ielokā. Pēcpusdienā ir skaidrs, ka jāvāc mantiņas un laiks mājupceļam. Dodos krasta virzienā, un, kad līdz sauszemes joslai palikuši kādi septiņi metri, ledus zem manis brīdinoši ieliecas. Atlecu atpakaļ un jūtu, ka adrenalīna līmenis strauji aug. Trakākais ir tas, ka tieši pa šo vietu taču mierīgi uznācām virsū. Tātad ledus saulē ir pakusis, un, kā jau tas parasti notiek, pirmā to jūt piekrastes josla.
Pastaigāju un pataustos uz abām pusēm… Nekādu variantu, turklāt vietām no mūsu izcirstajiem ledus caurumiem sāk parādīties ūdens. Tas vairs nav labi. Izcērtu caurumu un nolaižu bļitkiņu ar domu izmērīt dziļumu. Izrādās, zem manis ir aptuveni 1,2 metri. Tā kā tas ir karjers, ceru, ka gultne, spriežot pēc akmeņainajiem krastiem, ir cieta. Peldošajam kostīmam tiek rūpīgi noslēgtas kāju un roku atveres. Vienā rokā cirtnis, otrā kaste, un uz priekšu. Pirms tam jau esmu izdomājis, kā rīkošos, kad būšu ūdenī. Ielūstu knapi četrus metrus no krasta un no iekšpuses pilnīgi sauss izkāpju krastā. Pat rokas nav samirkušas. Pirmajā mirklī esmu pat patiesi vīlies. Tā gatavojos, tā gatavojos…
Gaujas ezeriņš, labs ezeriņš
Nākamajā reizē arī braucu uz jau zināmu vietu, bet to nenosaukšu, citādi vēlāk būs pie tās jāstāv rindā, lai tiktu virsū. Braucu turp jau gadus astoņus. Uz pirmā ledus var labi dabūt gan asarus, līdakas, gan pličus. Kopš pirmā ledus pagājusi vairāk nekā nedēļa, tāpēc copei jābūt itin veiksmīgai. Tā arī notiek. Ledus biezums ļoti stabils – ap astoņiem centimetriem. Lai netaisītu lielu troksni ar cirtni, ņemu savu jauniegādāto «Nero» bori un veicu testa urbumu. Boris strādā ideāli. Protams, ledus biezums nav tas lielākais, bet jūtams, ka verķis strādā teicami. Tā kā šeit dziļums, kādā parasti darbojos, ir no diviem līdz četriem metriem, tad vispirms izurbju ap 15 caurumu. Dažos ieberu baltajām zivīm domāto ziemas barību ar motiļa aromātu, bet pārējos atstāju asarīšu un līdaku meklējumiem. Pirmajā iebarotajā āliņģī nolaižu apaļu, melnu 2,5 milimetru sporta mormiškiņu ar motilīti galā, un uzreiz šosezon pirmā copīte. Sardziņš jautri palecas, un man rokā pirmā raudiņa. Uzlieku uz ūdas un ielaižu vienā no tuvākajiem caurumiem. Atsēžos atpakaļ, un nepilnā pusstundā ap 10 raudiņu ir kanniņā. Tagad varētu pastaigāt un pameklēt asarīti vai līdaku. Mazliet izbrīna fakts, ka nav pieredzēta neviena līdakas cope. Pārnesu ūdu jau uz ceturto vietu. Pats paņemu bļitkiņu un sāku medīt asarus. Uz asariem ejot, metāla pavadiņas parasti neliek, tāpēc pirmā cope ar asaru makšķerīti beidzas ar vējā plīvojošu auklas galu. Ak tu zaļsvārce! Tagad kādu laiku varēsi papeldēt ar pīrsingu zobos un palepoties draudzeņu vidū. Pēc kāda brīža rokās ir pirmais «ašuks», ko var jau saukt par zivi, svarā ap 150 gramu. Ir vēl daži asarīši, bet tos laižu atpakaļ, jo nav jau vērts izmest turpat uz ledus, lai tie aizietu bojā, jo tāpat uz mājām tādu izmēru neņemsi.
Neliek mieru līdaku kūtrums, jo katru gadu šajā ezeriņā var īsteni pasportot – ap kilogramu smagas zaļsvārces sezonas sākumā darbojas itin sparīgi. Dienas vidū beidzot «piesakās» pirmā līdaciņa, kas no vienas vietas aplipusi ar dēlēm. Nu skaidra bilde. Zivs nekustas, tai vienkārši ar ēsmu jātrāpa pa galvu. Tātad izredžu uz līdakām praktiski nekādu. Izlemju atgriezties pie iebarotajiem āliņģiem. Nu var pavingrot, jo no trīs metru dziļuma cita pēc citas nāk raudas un pliči. Gadās arī pa pannas izmēram. Līdz dienas beigām man ir aptuveni četri kilogrami balto zivju un četri itin pieklājīgi asari. Koprezultātam vēl var pieskaitīt nokostas divas bļitkiņas un norautu vienu mormišku.
Kamēr turpinām gaidīt ledu
Uz ledu atliek vien cerēt, kaut arī prognozes nav īpaši priecīgas. Ko tad darīt?
Pats braukšu uz butēm. Ķeras krietni retāk, bet toties izmērs gan ir varens. Prieks rokās turēt. Upēs turpinām ķert vēdzeles. Veči Lielupē, Daugavā un ezeros, kur gar malu nav ledus plēves, kas bojā laivas, cītīgi velcē. Lai vai kā, bet visiem jums nākamajā sezonā, protams, ne asakas! ◆
