Šaurajam serpentīnā savītajam ceļam vienā pusē slejas skarbie Velebita kalni ar kailajām, izrobotajām virsotnēm, otrā – karstajā vasaras saulē zaigo smaragdzaļā Adrijas jūra, kurā, aizsedzot horizontu, iznirst vientulīgas klintis….
Šaurajam serpentīnā savītajam ceļam vienā pusē slejas skarbie Velebita kalni ar kailajām, izrobotajām virsotnēm, otrā – karstajā vasaras saulē zaigo smaragdzaļā Adrijas jūra, kurā, aizsedzot horizontu, iznirst vientulīgas klintis… Pilsētas tik baltas, tik varenas, tik… Tā īsti vēl tagad nespēju savas izjūtas ietērpt vārdos, lai gan kopš atgriešanās no Horvātijas apritējusi gandrīz nedēļa. Vairāk nekā četri tūkstoši kilometru, kas pievārēti desmit dienās maršrutā Latvija – Lietuva – Polija – Slovākija – Ungārija – Horvātija un atpakaļ, šķiet tīrais nieks, savukārt visi vārdi, cenšoties atainot redzēto, piedzīvoto, izjusto, liekas pārāk sekli un pliekani. Varbūt pat pārāk maigi. Horvātija nenoliedzami ir skaista. Taču citādi skaista. Mežonīga, varena, skarba, smeldzīga… Varbūt tieši tādēļ tagad mana sirds pieder šai zemei, un, šķiet, tā būs vēl ilgi.
Ceļojumā devos kopā ar ģimeni. Maršruts bija izveidots tā, lai pāris dienās, kuras bija plānots pavadīt Horvātijā, mēs redzētu gan kalnu varenumu, gan Adrijas jūras skaistumu, gan iespaidīgās ūdenskritumu kaskādes, kas saputo Plitvicas ezerus.
Izrādās, Adrijas jūra ir tik sāļa, ka uz ūdens iespējams pat gulēt, savukārt, zem ūdens pabāžot galvu, šķita, ka ausīs plīst simtiem mazu kristāliņu. Mūsu centieni aizsniegt jūras dibenu beidzās neveiksmīgi – mani kā korķi no šampanieša pudeles sāļais ūdens uzšāva atpakaļ virspusē, savukārt pēc peldes āda pārklājās ar baltiem sāls gabaliņiem.
Biju dzirdējusi, ka Adrijas jūru iecienījušas arī medūzas un jūras zirdziņi, taču diemžēl vai par laimi tos ieraudzīt neizdevās. Vajadzēja “samierināties” ar pāris krabjiem, kas rosījās akmeņainajā pludmalē, mazām ķirzaciņām šaurajās dabas takās un zivīm, kas droši peldēja klāt “iepazīties”.
Zivis Horvātijā ir īpašas. Ja nebūtu redzējusi, citu stāstītajam neticētu un domātu, ka tas ir kārtējais makšķernieku “pekstiņš”. Proti, gan Krkes dabas parka ūdeņos, gan Plitvicas ezeros mitinās simtiem zivju, kas priecē lielus un mazus tūristus. Vienu tētim izdevās satvert ar rokām. Tā, protams, tika ielaista atpakaļ ūdenī, taču prieks par lomu bija milzīgs. Ja zivis pacienā ar maizes drupačām, viņas uzticīgas kā sunīši gar krastu peld līdzi gājējam, turklāt tik ilgi, līdz uzrodas cits “saimnieks”.
Tās ir pieticīgas epizodes no piedzīvotā. Vēl jāpiebilst, ka Horvātijai ir ne tikai tai vien raksturīgi dabasskati, bet arī mūzika – ūdenskritumu šalkoņa un cikāžu čīgāšana.
“Kad dievi, apmierināti ar zemes radīšanu, gribēja tai nodziedāt slavas dziesmu, pēdējā dienā no asarām, zvaigznēm un jūras elpas viņi radīja Horvātiju…” Droši vien neesmu oriģināla, citējot Bernardu Šovu, bet tieši tādas izjūtas pārņēma, esot tālu prom no mājām…
