«Zviedrija pirms 100 gadiem» tā rakstīts Zviedrijas ornitoloģijas biedrības žurnāla «Mūsu Putnupasaule» reklāmā par braucienu uz Latviju.
«Zviedrija pirms 100 gadiem» tā rakstīts Zviedrijas ornitoloģijas biedrības žurnāla «Mūsu Putnupasaule» reklāmā par braucienu uz Latviju. Jā, ne tikai latviešu uzņemtā filma par Emīla nedarbiem ir krietni labāka par pašu zviedru ražojumu, bet arī Latvijas daba šodien vairāk nekā Zviedrijas daba līdzinās tai, kādu to redzēja Astrida Lindgrēne savā jaunībā. Baltie stārķi Zviedrijā ir izmiruši, Latvijā ligzdo aptuveni 10000 pāru…
Jelgava arī ir ārzemju putnu vērotāju tūristu regulāro apskates vietu sarakstā. Kāpēc? Minētais piemērs par balto stārķi diemžēl nav vienīgais Zviedrijā izzudušas arī citas sugas, piemēram, vidējais dzenis, ko Jelgavā var ieraudzīt pilsētas nomales parkos un kapsētās.
1995. gada pavasarī Zviedrijas Tokerna ezera ornitoloģiskā stacionāra vadītājs Lars Gezelius, kas visu mūžu pētījis putnus, pirmo reizi mūžā ieraudzīja vidējo dzeni Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas parkā. Viņš pārsteigts vaicāja, vai šie putni ligzdo pilsētā? Zviedrijas pilsētās arī netrūkstot parku, bet vecie zari kokiem tiekot nozāģēti, lapas sagrābtas un dzeņi izmiruši…
Tamlīdzīgi piemēri atrodami ne tikai Zviedrijā. Bezjēdzīgi sakoptie tīrumi un pļavas Šveicē, piemēram, ir tukšas. Pat lauka cīruļu skaits tur beidzamajos gados samazinājies uz pusi! Tādēļ Jelgava, kur griezi var dzirdēt nepilnu kilometru no pilsētas centra, tādam «zaļam» ārzemniekam zviedram, dānim vai vācietim šķiet vai paradīze zemesvirsū. Kā nekā grieze ir iekļauta pasaulē apdraudēto putnu sarakstā. Tā, visā Šveicē ir vairs tikai četri griežu pāri, Pils salā Jelgavā vismaz 20…
1991. gadā Jelgavā nodibināts ornitoloģiskais liegums. Tajā sastopamās putnu sugas: meža pīle, prīkšķe, platknābis, dumbrcālis, ormanītis, grieze, ūdensvistiņa, laucis, ķīvīte, gugatnis, pļavas tilbīte, melnā puskuitala, mērkaziņa, ķikuts, lauka cīrulis, pļavas čipste, dzeltenā cielava, niedru stērste un citas mitrām palieņu pļavām raksturīgas putnu sugas. Pļavās aug arī divas Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautās augu sugas rūtainā fritilārija un meža tulpe.
Diemžēl mēs paši neapzināmies savas relatīvi neskartās dabas vērtību. Ik pavasari tiek dedzināta kūla, tā iznīcinot ķīvīšu pirmo dējumu, ik pavasari makšķernieku bari burtiski uzrok zemi lieguma teritorijā, brauc pa pļavām kā pa lielceļu, tā traucējot ligzdojošos putnus. Cilvēku alkatības dēļ pļavās atrast meža tulpi arī jau ir gandrīz neiespējami. Toties Jelgavas tirgū gan tā ir! Kā zaimi dabas aizsardzībai skan runas par otra Jelgavas apvedceļa būvi tieši pāri Pils salai.
Lai gan gribēju uzrakstīt, ka «tepat Jelgavā mums ir», ko parādīt pat izlepušajiem ārzemju tūristiem, iznāca diezgan pesimistiski. Un tomēr.
Ar putnu novērošanas tornīšiem, kas ļauj tos novērot, netraucējot ligzdošanu, ar attiecīgas tematikas pastkartēm un elementāru apkalpošanas kultūru Jelgavas ēstuvēs ārzemju tūristu grupas, kas Jelgavā katru gadu ierodas regulāri, varētu pilsētai dot lielāku peļņu.
Taču pirms pērkat meža tulpi tirgū, padomājiet, vai tā ir skaistāka vāzē vai dabā. Pirms pērkat, jo tie, kas plūc meža tulpes, avīzes nelasa. Un tiem, kam šķiet, ka šodienas politisko cīņu virpulī šī tēma nav aktuāla, gribu atgādināt indiāņu domu graudu: vai tiešām tikai tad, kad pēdējais koks būs nocirsts, pēdējā upe izsīkusi un pēdējais putns nošauts, jūs sapratīsiet, ka naudu nevar ēst!
