Lai gan speciālistu domas atšķiras, pirms ziemas būtu nepieciešams nomainīt motoreļļu. Tās kvalitāte nosaka automašīnas dzinēja ilgmūžību, un to noteikti vajadzētu mainīt ik pēc 10 tūkstošiem kilometru.
Lai gan speciālistu domas atšķiras, pirms ziemas būtu nepieciešams nomainīt motoreļļu. Tās kvalitāte nosaka automašīnas dzinēja ilgmūžību, un to noteikti vajadzētu mainīt ik pēc 10 tūkstošiem kilometru. Agresīvi braucot vai bieži izmantojot auto, pārvietojoties pa pilsētu, šim intervālam jābūt vēl mazākam.
Eļļas, kuras var izmantot gan aukstā, gan siltā laikā, apzīmē ar skaitļiem, kas norāda vasaras un ziemas viskozitātes klasi. Visbiežāk lieto pussintētisko eļļu, ko marķē ar SAE 10 W 40. 10 W norāda eļļas plūstamību ziemā, tāpēc aiz skaitļa ir burts W (winter angļu val. – ziema). Jo skaitlis mazāks, jo plūstamība labāka. Tāpēc arvien populārāka kļūst sintētiskā eļļa 0W 40, kurai ir nemainīga viskozitāte gan ziemā, gan vasarā, līdz ar to tā labāk aizsargā dzinēja detaļas pret nodilumu. Savukārt skaitlis 40, kā skaidro speciālisti, apzīmē eļļas plūstamību augstās temperatūrās – jo tas lielāks, jo eļļa labāka.
Tās kvalitāti apzīmē ar dažādu ciparu un burtu kombinācijām, kas norāda eļļas atbilstību noteiktām prasībām. Ir Eiropas Automobiļu ražotāju asociācijas (ACEA) un Amerikas Naftas institūta (API) kvalitātes kritēriji, turklāt eiropiešiem prasības ir augstākas. ACEA motoreļļas sadala trīs lielās grupās, kuras apzīmē ar burtiem A (benzīna dzinējiem), B (dīzeļdzinējiem), E (kravas automašīnām). Aiz burta ir cipars – jo lielāks, jo kvalitatīvāka eļļa. Amerikāņu API ir tikai divas grupas: S (benzīndzinējiem) un C (dīzeļdzinējiem). Aiz tiem ir vēl viens alfabēta burts, jo alfabēta kārtībā tas ir tālāk (tuvāk burtam z), jo eļļa efektīvāka.
Lai paskaidrotu atšķirības starp minerālajām un sintētiskajām eļļām, svarīgi saprast, kā tās iegūst. Minerālo gatavo no jēlnaftas, kuru speciāli attīra, tāpēc tās kvalitāte būtiski atkarīga no naftas īpašībām. Šī iemesla dēļ no dažos reģionos iegūtās naftas nav iespējams izgatavot motoreļļu ar stabilām īpašībām. Lielās kompānijas tās ražošanai parasti izmanto jēlnaftu no vienām atradnēm.
Sintētiskās eļļas iegūst sarežģītā ķīmiskā procesā, no ogļūdeņražu molekulām atdalot visu lieko, kas ietekmē smērvielas īpašības. Tā kā ražošana ir komplicētāka, sintētiskās eļļas dārgākas, toties tām ir stabilas kvalitātes īpašības.
Pussintētiskās eļļas ir labs vidusceļš. Tās ir sintētisko un minerālo eļļu sajaukums, kam īpašības ir nedaudz sliktākas nekā sintētiskajām, bet var lietot arī ziemā. Minerālās eļļas neiesaka izmantot lielā aukstumā, jo tās ļoti sabiezē, turklāt nespēj kvalitatīvi aizsargāt dzinēja detaļas tik plašā temperatūras diapazonā kā sintētiskās.
