Platonē vairāk nekā desmit gadu darbojas kristiešu centrs. Tajā saimnieko Arņa Sīļa vadītā apustuliskā draudze, kas pārstāv vienu Vasarsvētku konfesijas novirzienu. Pagājušajā nedēļā centrā ieradušies kalpot misionāri no Lielbritānijas.
Platonē vairāk nekā desmit gadu darbojas kristiešu centrs. Tajā saimnieko Arņa Sīļa vadītā apustuliskā draudze, kas pārstāv vienu Vasarsvētku konfesijas novirzienu. Pagājušajā nedēļā centrā ieradušies kalpot misionāri no Lielbritānijas.
Centra mājvieta ir agrākais ciema bērnudārzs, kas tur bijis tikai dažus mēnešus. Mainījās laiki, diemžēl dzimstības līmenis pazeminājās. Droši vien bērnudārza ēka jau būtu sadalītas būvmateriālos, taču draudze tai atdevusi dzīvību. Vai kristiešu centra darbības ietekmē kaut kas mainījies arī ciema garīgajā dzīvē? To tik viegli nepateiksi. Netālajā Platones pamatskolā atzīst, ka acīmredzami kristiešu centram ir sava nozīme sociālajā aprūpē. “Cilvēkam neinteresē stāsti par debesīm. Viņam vajag kaut ko īstu. Ja baznīca kļūst par vietu, kur vari atrast atbildi uz svarīgiem jautājumiem, stiprinājumu, lai cīnītos ar dzīves grūtībām, tad cilvēks nāk. Dzīve ir smaga, sevišķi jau laukos. Draudze attīstās gan skaitliski, gan kvalitatīvi. Tajā ir ap trīsdesmit cilvēku, vairākas stabilas ģimenes, tostarp arī divi vīri, kas jau spēj sludināt,” saka mācītājs Arnis Sīlis, kas ikdienā pa kristīgo centru staigā darba drēbēs, bez kaklasaites un, kā pats atzīst, šajā ziņā ir mazliet netradicionāls mācītājs.
Gan kafejnīca, gan datorklase
Apustuliskās draudzes dievnams no skata neatgādina lauku baznīcu, kāda, piemēram, šai pašā Platones pagastā ir skaisti atjaunota Lielvircavā. Lielajā dievkalpojumu zālē, kur salikti krēsli, vispirms uzmanību piesaista bungu komplekts, kas tiek lietots dievkalpojumos. Turpat netālu ir datorklase, kuras aprīkojumu un programmatūru atsūtījuši ticības brāļi no Dānijas. Dievnamā kā atsevišķa telpa ir kafejnīca. “Šeit pēc dievkalpojumiem pasēžam, iedzeram kafiju. Nav tādas steigas kā pilsētā, kur pēc pēdējiem ērģeļu akordiem parasti draudze izklīst,” paskaidro A.Sīlis. Vietām kristiešu centrā jūt kaut ko no vecā bērnudārza. Izliktas spēles, rotaļlietas, kas domātas jauniešu un bērnu izklaidei. Interesanti, ka ēkas pirmajā stāvā izvietojies neliels cehs, kas ražo mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļus un to iepakojumu. Salīdzinoši lēta darbaspēka saražotās preces pilnībā aiziet uz Rietumiem. “Tur strādā firma, ne draudzes locekļi,” paskaidro A.Sīlis, kas ir arī uzņēmuma izpilddirektors.
Ar kādu nolūku dievnams tagad tiek remontēts? Top Bībeles skola, un ir domāts izvērst darbību plašākā mērogā. No Lielbritānijas nupat ieradies misionāru pāris Džons un Margareta Jomeni, kas nolēmuši Latvijā dzīvot vismaz piecus gadus, veidot sadarbību ar citām reliģiskajām organizācijām, iedrošināt jaunus cilvēkus atbildīgi darboties.
Dedzība pievelk
No vienas puses, priecājies par katru, kurš gatavs kalpot cilvēkiem mūsu valstī, kas skaitās nabadzīgākā ES, no otras, – savādi redzēt dedzīgus cilvēkus pāri četrdesmit, kas gatavi sākt dzīvi svešā valstī, prom no tuviniekiem, iespējams, arī darba. Taču šī īpašā dedzība ir viens no momentiem, kas atšķir apustulisko draudzi no tradicionālajām. Pēc A.Sīļa stāstītā, vecvecāki bijuši luterāņi, kas dzīvoja Kurzemes jūrmalā un sāka sekot Vasarsvētku draudzes sludinātājiem, kuri staigāja pa piekrastes zvejnieku ciemiem un dedzīgi uzrunāja vai pat dziedēja cilvēkus. Pagājušā gadsimta divdesmitos gados Vasarsvētku draudzes tika oficiāli reģistrētas, vēlāk tas bija aizliegts. Sešdesmitajos gados Jelgavā pie Lediņkalna ar varas vīru rīkojumu pat tika nojaukta māja, kur pie bagātās Zvirgzdiņu ģimenes bērniem pulcējās Vasarsvētku ticības brāļi. Draudzes locekļi tika dēvēti par sektantiem, kaunināti Jelgavas avīzē “Darba Uzvara”. Padomju režīms piespieda vasarsvētku draudzei piederīgos pievienoties baptistiem, kas tiem bija garīgi vistuvākie un kuru darbība tomēr bija atļauta. Tādēļ nav brīnums, ka trīsdesmit gadu vecumā A.Sīlis kļuva par baptistu mācītāju. Gandrīz divdesmit gadu kalpoja Rīgā, Liepājas rajonā. Taču galu galā kopā ar kundzi atgriezās pie vecāku un vecvecāku ticības. “Parasti mūsu draudzē iesaistās cilvēki bez kristīgas biogrāfijas. Ja kāds teic, ka no tradicionālajām konfesijām gribētu pāriet pie mums, tad mans pirmais ieteikums būtu kopt ticību savā vecajā draudzē,” saka A.Sīlis. Viņš jūtas stiprs garā un cer, ka Platones kristiešu centra sabiedriskā nozīme palielināsies.
