Pārāk cītīga bija mediju iešana politiķu publicitātes kampaņu pavadā. Šāda prakse pirms vēlēšanām diemžēl atkārtojas, radot jautājumu, vai nav pienācis laiks mainīt pieeju no automātiskas bezdomu sekošanas uz skaidrošanu.
Pārāk cītīga bija mediju iešana politiķu publicitātes kampaņu pavadā. Šāda prakse pirms vēlēšanām diemžēl atkārtojas, radot jautājumu, vai nav pienācis laiks mainīt pieeju no automātiskas bezdomu sekošanas uz skaidrošanu.
Nepatīkami, bet jau tagad ir skaidrs, ka plašsaziņas līdzekļi Latvijā pirms nesenajām vēlēšanām sirsnīgā muļķībā veicināja politiķu publicitāti, ļaujot politiķiem un viņu kampaņu autoriem brīvi manipulēt ar savu auditoriju uzmanību. Projekta “Atklāti par 9. Saeimas vēlēšanām” pirmie rezultāti uzrāda iespējamās slēptās reklāmas samazināšanos, toties diezgan šokējoši izskatās pārējie dati, kas liecina – daudz mediju nevis analizēja partiju programmas, bet novērsa vēlētāju uzmanību, daudzinot politiķu darbošanos.
Uzmanības pilnā sekošana
Vairāku nedēļu garumā apkopotie biežākie gadījumi, kad plašsaziņas līdzekļi rakstījuši vai rādījuši politiķus, liecina, ka priekšplānā izvirzās sabiedrisko attiecību profesionāļu izdomātie pseidonotikumi un tādas reprezentācijas aktivitātes, kas tikai novērš uzmanību. Baidos, ka atsevišķos rajonos svētku, diskusiju un atklāšanu/svinību plāns izpildīts vairākiem gadiem. Visos šajos pasākumos piedalījās dažādas amatpersonas un/vai politiķi. Pēc daudzu mediju uzskatiem, tikai esot dažus desmitus kilometru attālumā no sava kabineta, politiķis kļūst par pasākuma galveno varoni un vispamatotāko iemeslu publikācijai. Materiālos par sporta būvju atklāšanu, bērnu centru atvēršanu, balvu pasniegšanu gan tekstos, gan fotogrāfijās dominēja deputātu kandidāti. Viņi ieradās, un informācijas līdzekļi tos izvirzīja notikuma centrā, tā samazinot vietējo darbinieku ieguldījuma nozīmi.
Lai arī atsevišķi redaktori projekta laikā rīkotajās diskusijās uzsvēra, ka politiskās personas ierašanās tikai no augstprātīga Rīgas viedokļa izskatās maznozīmīga, ka tas ir liels notikums. Es gribētu iebilst. Ja uzdotu jautājumu, kam ir svarīga godbijīga, apbrīnas pilna publikācija, kurā izsekots politiķa ceļojumam pa rajona centru, tad vienīgais, kas šajās dienās tajā ieinteresēts, ir pats raksta varonis. Jāpiemin arī daudzkārt apspriestā administratīvo resursu izmantošana. Pareizi darīja kampaņu organizētāji, liekot kandidātiem doties garos ceļojumos pa Latvijas rajonu pilsētām un pagastiem. Bet vietējie žurnālisti tā vietā, lai priecātos var viesi un viņu apbrīnotu, ieguva iespēju pajautāt, kā ministram, kurš skolās diskutē vai atklāj piemiņas akmeņus, veicas ar savu tiešo darba pienākumu pildīšanu. Šādi jautājumi un analītiska pieeja medijos nav atrodama.
Publikācijas, kas it kā nevainīgi atainoja notikumus, aizņēma to vietu, ko varēja veltīt politiķu darbības analīzei. Pirms vēlēšanām līdzās dažiem sabalansētiem materiāliem auditorijām pāri gāzās, piemēram, dažādu valsts amatpersonu (un vienlaikus deputāta kandidātu) apsveikumu 1. septembrī straumīte. Šī skaidrā aprēķina radītā pieklājība aizēnoja citus jautājumus, ko apspriest, sākoties jaunajam mācību gadam. TNS Latvija monitorētāji fiksēja garā “Panorāmas” sižetā atspoguļotu partijas “Visu Latvijai” pasākumu, kur tās līderi stiepa atmiņas veicināšanai paredzētu biezpienu uz vairākām institūcijām. Operators sekoja divu partijas pārstāvju gaitām vairāku kvartālu garumā, ļaujot vieniem pašiem kameras priekšā stāstīt savus apsvērumus. Vēl lielāka uzmanība nekā biezpiena ceļojumam medijos tika veltīta partijas “Jaunais laiks” skrējienam uz Ventspili. Tā vietā, lai skaidrotu, kāpēc partijām vajadzīgas tādas aktivitātes un ļautu tās novērtēt no malas, plašsaziņas līdzekļi aizrautīgi popularizēja šos pasākumus. Daži sacīja, – mēs gribējām pasmieties, ironizēt, rādīt partiju jocīgās idejas. Diemžēl tas īsti neizdevās, tieši otrādi – maznozīmīgai rosībai mediju uzmanība piešķīra svarīgumu. Mazāk palika vietas pašcieņas pilnai sarunai ar vēlētājiem.
Avotu vara
Reģionālo plašsaziņas līdzekļu žurnālisti diskusijās jautāja: bet kā gan mums reaģēt uz partiju cilvēku veidotajiem notikumiem, kā rakstīt vai rādīt, lai lasītāji nepārmestu – kāpēc jūs par to neinformējat. Piekrītu tiem, kas teica, ka šos notikumus vajag ignorēt. Lai politiķi saņem to uzmanības devu, ko tiem tikšanās laikā dāvā sanākušie cilvēki. Piekrītu, ka rakstīt vajag, bet nedrīkst politiķi padarīt par katra svarīga notikuma centrālo personu. Varu saprast pretargumentus, ka reizēm vienpusīgs un politiķi nepelnīti slavinošs, nepārdomāts materiāls top steigā un iesprūk laikrakstā laika trūkuma dēļ, kad izdevums jāaizpilda kolēģu atvaļinājuma laikā. Bet to var mainīt. Domāju, laiks mainīt attieksmi un tradīcijas, kas žurnālistu prātos iesēdušās un nosaka attieksmi pret vadītājiem, ministriem, sabiedrībā pazīstamām personām. Lai cik tālu ir laiks, kad žurnālisti centās visu veidu “svarīgajiem” iztapt, reiz jābeidz viņiem pakalpot. Tas nenozīmē, ka jāšausta, bet nedrīkst pārvērsties par galma hronistiem. Politiķi, kas pāris mēnešu pirms vēlēšanām bija kļuvuši par dedzīgiem žurnālistu materiālu avotiem, diemžēl realizēja savu kā avota varu – radīja lielu daļu nevērtīgas un nevajadzīgas informācijas plūsmas, savā ziņā pakļaujot un vadot žurnālistu uzmanību.
Labie piemēri
Atsevišķi laikraksti un elektroniskie mediji, par laimi, spēja saglabāt skaidru galvu un nepiedalīties sacensībā par to, kurš vairāk slavēs politiķus. Visasprātīgāko komentāru par notiekošo publicēja “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”, kas pierakstīja divu pie kārtējā ministra viesību vietas satikušos iedzīvotāju sarunu: “Vai ministru redzēji? – Jā. – Tad labi, ka redzēji, tagad ilgi vairs neredzēsi!”. Šis košais citāts precīzi parāda, ka politiķu ceļojumu pamatā bija vienkāršs aprēķins – kļūt par notikumu. Par laimi, bija daudz laikrakstu un žurnālu, kas tiešām analizēja politiķu darbu, viņu programmas un nesvītroja būtiskus jautājumus no priekšvēlēšanu reportāžām. Daudz mediju atrada vietu katras partijas darbības, galveno personu un programmu analīzei. Tikai šie raksti bija mazākumā, ja salīdzina daudzos pasākumus, par kuru varoņiem, vienlaikus arī par plašsaziņas līdzekļu zvaigznēm, kļuva politiķi.
Pārāk cītīga bija mediju iešana politiķu publicitātes kampaņu pavadā. Šāda prakse pirms vēlēšanām diemžēl atkārtojas, radot jautājumu, vai nav pienācis laiks mainīt pieeju no automātiskas bezdomu sekošanas uz skaidrošanu. Pietiekami daudz malduguņu rada reklāma un cita veida pasākumi, lai arī žurnālisti iekļautos slavinātāju klubā.
No www.politika.lv
