270 gadu vecajā Jelgavas pilī mācības, vēsture un zinātne ir cieši vienotas.
270 gadu vecajā Jelgavas pilī mācības, vēsture un zinātne ir cieši vienotas
Šaurā pussalā starp Lielupi un tās atteku Driksu atrodas mūsu pilsētas rota – Jelgavas pils. Tā ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) mājvieta, kur paiet daudzu studentu un pasniedzēju ikdiena, bet senākos laikos šajā celtnē atradās Kurzemes un Zemgales hercoga rezidence, vēlāk – guberņas administratīvais centrs.
Top divos piegājienos
No 1944. gadā sagrautās pilsētas līdz mūsu dienām saglabājušās tikai nedaudzas Kurzemes un Zemgales hercogistes (1562. – 1772. gads) galvaspilsētas ēkas, un Jelgavas pils ir viena no tām.
LLU muzeja vadītāja Ginta Linīte stāsta, ka pils vēsture meklējama tālajā 1738. gadā, kad tā pēc arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta celta Kurzemes hercogam Ernstam Johanam Bīronam. Sākotnēji tā bija iecerēta kā trīsdaļīgs būvbloks ar galveno simetrijas asi austrumu – rietumu virzienā.
1738. gada 14. jūnijā likts jaunās pils pamatakmens un sākti būvdarbi, kas notika divos periodos – no 1738. līdz 1740. gadam un no 1763. līdz 1772. gadam. Pārtraukums iestājās pēc Bīrona aresta 1740. gada novembrī Pēterburgā un trimdas. Tobrīd bija gatavi visi trīs pils korpusi, kā arī centrālajam jau sākti iekštelpu apdares darbi. Celtniecība atsākās 1762. gadā, bet pēc desmit gadiem hercogs varēja pārcelties dzīvot savā jaunajā rezidencē, tomēr pils iekšējā apdare vēl ilgi turpinājās.
Laiki nav lutinājuši
Savas pastāvēšanas vēsturē pils vairākkārt degusi. Lielākie postījumi nodarīti Otrā pasaules kara laikā, kad 1944. gada jūlija beigās to nodedzināja, tādēļ mūsdienās (pēc 1963. gada rekonstrukcijas) varam aplūkot tikai pils ārējos apveidus.
“Ekskursanti, kuri iepriekš neko nav zinājuši par pili, ir pārsteigti, ka šeit nav nevienas telpas, kurā savām acīm aplūkojams kādreizējais izskats. Nekas nav saglabājies kā senāk. Viņi grib redzēt sienas gleznojumus, kamīnu, bet cilvēkiem jāiedomājas, kā bijis, lūkojoties fotogrāfijās,” teic muzeja vadītāja. Viņa uzskata, ka dažas telpas varētu atjaunot agrākajā izskatā. “Nav runa par visu pili, bet Sudraba vai Zelta zāli būtu jauki redzēt iepriekšējā veidolā,” stāsta G.Linīte un piebilst, ka tas ir finansējuma jautājums. Pils ir kultūras piemineklis, izglītības iestāde un arī tūrisma objekts. Galvenokārt līdzekļi tiek tērēti telpu remontam, tāpēc šāda iecere varētu tikt realizēta ar kāda projekta palīdzību.
Mēģinot iezīmēt kādreizējo izskatu, G.Linīte stāsta, ka prestižākās telpas atradušās pils otrajā stāvā. Tagadējā Zelta zālē bija hercoga apartamenti, bet blakus – privātie. Tur pašlaik ir Zinātņu daļas izstāžu telpa. Otrā stāva koridorā atradās Troņa un Zaļā zāle, savukārt Sudraba zālē kā vēstures liecība saglabājusies kamīna vieta. Pirmajā stāvā bija vienkāršākas telpas, piemēram, tagadējā Ārlietu daļā agrāk atradās hercoga virtuve. “Diemžēl par ziemeļu spārnu, kur pašlaik ir lasītava, un kolonādi nekas nav zināms. Bet gan jau ar laiku arī tas būs noskaidrots,” cer Ginta.
Studentu ikdiena
Latvijas valsts īpašumā pils nonāca pēc Pirmā pasaules kara. 1937. gadā augstskolas vajadzībām tika likti pamati jaunajam pils rietumu spārnam. Pēc profesora Eižena Laubes projekta ar divstāvu korpusu pret pilsētu aizmūrēts brīvais atvērums. Pašlaik pilī izvietota LLU administrācija un četras no deviņām universitātes fakultātēm.
“Šādu pili apsaimniekot var liels uzņēmums, tāpēc nebūtu reāli, ja tā būtu tikai kultūrvēsturisks objekts. Arī daudzviet pasaulē līdzīgās ēkās notiek mācības. Studēt pilī nozīmē justies īpašāk – septiņus metrus augsti griesti, skaistas kāpnes,” teic Ginta. “Studenti rada īpašu nokrāsu, un pils vienmēr ir jauna.”
LLU direktors Andrejs Garančs vērtē, ka pils nozīme gadu gaitā ļoti mainījusies un to nosaka mērķi, kam ēka kalpo. Pašlaik lielākā vērība ir studiju darbam. Tomēr celtne ir pilsētas spilgtākais simbols, kā arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība visā Latvijā un Baltijā, tāpēc par to tiek īpaši gādāts. Pilī mācības, vēsture un zinātne ir cieši vienotas, un neviena no tām nepaliek ēnā.
Prot sadzīvot
Runājot par pilīm, nereti nāk prātā spoki. Lai gan daudzi pret šo tēmu ir skeptiski, dzirdēti dažādi nostāsti arī par Jelgavas pili – par ēdnīcā apēstiem pīrādziņiem, nakts stundās gaiteņos vilcienam līdzīgām skaņām.
“Piedomāju pie tā, lai tos neredzētu. Uzskatu, ka Jelgavas pils tiem nav piemērota, jo šeit bieži notiek balles. Piemēram, ja nočīkst durvis, var zināt, ka kaut kur ir studenti, nevis tās pavēris kāds gars,” pauž G.Linīte, bet pieļauj domu, ka tomēr spoki te varētu būt. “Ja arī spoki pilī mīt, tad iemācījušies sadzīvot ar studentiem.”
Savukārt kāda LLU absolvente atceras, ka studiju laikā, dodoties uz lasītavu, kāpņu laukumā manījusi melnu stāvu ar miglainu seju. Vēlāk par atgadījumu stāstījusi draudzenēm, kuras arī tajā pašā vietā redzējušas “melno vīru”.
Vēsture šodienā
Pašlaik rit pils 270. gadadienas pasākumi, bet pirms 40 gadiem, atzīmējot 230 gadu kopš Jelgavas pils pamatakmens ielikšanas, tika atklāts Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas muzejs (tagad LLU muzejs). Tajā var iepazīties ar vecās Livonijas ordeņa pils un pašreizējās ēkas celtniecības vēsturi, apskatei piedāvātas pils iekštelpas un rekonstrukcijas gaitā atrastie senie priekšmeti.
G.Linīte atklāj, ka pirmos arheoloģiskos izrakumus pils teritorijā 2001. un 2002. gada vasarā veica arheoloģiskā ekspedīcija vēstures zinātņu doktora Gunta Zemīša vadībā. Nelielā platībā iegūts bagātīgs senlietu klāsts, tostarp dekoratīvi krāsns podiņi un monētas. Savukārt pēdējais atradums bija 2003. gada jūlijā, kad, atjaunojot fasādi, sienā tika atrasts iemūrēts galvaskauss.
Muzeja vadītāja uzskata, ka, viesojoties pilī, noteikti būtu jāapskata pils pagalms. Tur var redzēt ēkas lielumu, izjust tās grandiozitāti. Īpašas ir arī kapenes. “Sarkofāgi kā mākslas darbi piešķir pilij mistisku dvesmu. Nozīmīga ir arī pils aula, kas nav vēsturiski veidota, bet ir prestižākā vieta ēkā, un tajā notiek dažādi lietišķi un svinīgi pasākumi,” iesaka Ginta Linīte.
