Pamazītēm arī mēs, ārpus Rīgas iznākošo mediju pārstāvji, pēdējos gados no galvaspilsētas lielskungu puses tiekam apčubināti.
Pamazītēm arī mēs, ārpus Rīgas iznākošo mediju pārstāvji, pēdējos gados no galvaspilsētas lielskungu puses tiekam apčubināti. Te kāds ministrs ielūdz paklausīties viņa vadītās iestādes “mazā Mikiņa lielajos darbos”, te pats premjerministrs aicina Brīvības ielas “augstajā namā” uz kādu diskusiju. Gods kam gods, šīs Saeimas apstiprināto trīs valdību premjeri bijuši čakli aicinātāji. Izrādās, līdz ar to varējām būt vēsturisku brīžu fiksētāji.
Kā lai neatceras Eināra Repšes aicinājumu ministriem “būt zvēriem” savu pārraugāmo ministriju budžetu veidošanā. Tā teikt, kurā tas lops pamodies lielāks, vajadzības arī būs lielākas. Protams, tā vien bija tēlaina metafora. Tajā pašā laikā saaicināto ne tikai reģionālo plašsaziņas līdzekļu pārstāvju izbrīnā pavērtās mutes ne uzreiz tika ciet, un uz zināmām pārdomām sacītais uzvedināja. Tikpat spilgti atmiņā ar savdabīgiem izteikumiem palicis Induļa Emša premjerēšanas laiks. Ko vērts ir teiktais, ka premjerministram “patīk viss mazais”, kad viņam tika vaicāts par mazo pagastu apvienošanos, veidojot novadus. Ar to acīmredzot bija domāts uzsvērt, ka mīlestības vērts ir arī pats mazākais lauku nostūris, lai cik knapi mazinieki nesavilktu galus kopā.
Par pašreizējo premjerministru A.Kalvīti var teikt, ka atšķirībā no abiem iepriekšējiem viņu var uzskatīt par īstu ilgdzīvotāju. Uz jautājumu, kā premjers vērtē pašreizējās priekšvēlēšanu kampaņas kaislības, Ministru prezidents neviltoti sacīja: “Tautas partija nepiedalās melnajā kampaņā, jo esam uz pozitīvismu orientēti.” Par pozitīvismu un to, vai tā orientācija, ietilpst likumdošanas normās, domājams, vislabāk varētu pastāstīt viņa biroja vadītājs Jurģis Liepnieks. Kā nekā iepriekšējās Andra Šķēles premjerēšanas reizēs bijis pie biroja vadīšanas ruļļiem. Līdz ar to zināma pieredze ir, tostarp, rīkojot priekšvēlēšanu kampaņas. Kā zināms, šogad tās, pārfrāzējot slaveno spāņu režisora Bunjuela filmu, izceļas ar īpašu “mežonīgās buržuāzijas diskrēto šarmu”. Mežonīgu tāpēc, ka, izmantojot steigšus sadibinātas sabiedriskās “pozitīvistu” organizācijas, priekšvēlēšanu aģitācijas likuma Šveices siera cienīgajiem caurumiem izlīsts neaizķeroties. Tad nu vārdiem par pašu tīrajām rokām kaut kā īsti negribas ticēt.
Protams, tas A.Kalvīša atvadu tikšanās reizē nebija vienīgais sacītais. Tika solīts prokuratūrai paredzēt papildu finansējumu, lai tā varētu pastiprināt drošības iestāžu pārraudzību. Cik tas nepieciešams, var spriest kaut vai pēc noklausīto telefonsakaru skandāliem un tajos iejauktajiem drošībniekiem. Var premjeram piekrist, ka kopumā valsts budžets pildījies gana labi, lai piemaksas saņemtu visi tās prasījušie – skolotāji, mediķi, policisti un pensionāri. Jāpiebilst, ka to sekmējusi arī iepriekšējo valdību rīcība.
Atzīstami vērtējams Kalvīša priekšlikums ieviest speciālu nodokli tranzīta kravas autotransportam un par šiem līdzekļiem ierīkot normālus robežpārejas punktus. Protams, ja vien iekasētais nodoklis tiešām arī tiks izmantots tur, kur paredzēts, nevis kāda budžeta cauruma lāpīšanai. Tikpat atzīstami vērtējama “tautpartijiešu” iestāšanās par reģionālās reformas pabeigšanu jau pārredzamā nākotnē. Vien joprojām paliek atklāts jautājums, vai uz nezināmu laiku jāatliek izšķiršanās par vēlētām otrā līmeņa – reģionu – pašvaldībām. It kā joprojām neesot atrunātas to funkcijas un finansēšana. Vai ar nākamajiem pāris gadiem būtu par maz, lai nonāktu pie saprātīga kopsaucēja? Jau tuvākajai nākotnei paliek risināmo jautājumu gūzma. Varbūt arī iztiekot bez mutvārdu aforismu sacerēšanas.
