Makšķernieku stāsti. 2001. gada 31. oktobris. Laika ziņās sola spēcīgu vēju un lietu. Bet vai tad makšķernieki ņem tās vērā?! Jābrauc uz copi! «Jūs taču esat dulli, rīt sola lielu vētru!» mājinieki vēl cenšas atrunāt.
Makšķernieku stāsti
2001. gada 31. oktobris. Laika ziņās sola spēcīgu vēju un lietu. Bet vai tad makšķernieki ņem tās vērā?! Jābrauc uz copi!
“Jūs taču esat dulli, rīt sola lielu vētru!” mājinieki vēl cenšas atrunāt. “Nē, rīt jābrauc.”
Sazvanāmies un nospriežam – uz kurieni. 1. novembra rītā pie mājas piestāj paziņas vadītais autiņš, tiek sakrāmētas mantas, un dodamies uz Salacu.
Jau ceļā vējš pieņemas spēkā un sāk mašīnu pat nedaudz mētāt, bet vai tas mūs var apturēt, ja esam nolēmuši copēt. Kādā vietā piestājam “zaļajā pieturā”. Vējš ir tik stiprs, ka koki šūpojas krakšķēdami.
Kad iebraucam Salacgrīvā, nesaprotamu iemeslu dēļ tiek atsists auto izpūtējs. Labi, ka mašīnā ir cilvēks, kas var veikli novērst nelaimi pat tādos ekstremālos apstākļos, kad braucamais līgojas no stiprā vēja. Izpūtējs ar siksnām un drātīm pielikts, un varam doties tālāk.
“Ko darīsim, varbūt braucam atpakaļ uz Rīgu, jo Salacā viļņi kā jūrā? Varbūt pameklēt kādu mierīgu līcīti?” brālēnam pavīd doma.
Esam pilnīgā neziņā. Meklēdami rāmāku vietiņu, pārduram riepu. Kamēr Jānis un Arnis to maina, nokāpju pie upes. Salaca tur ir mierīgāka, arī trakais vējš nav jūtams. Varētu mēģināt pludināt ēsmu, novērtējis piespiedu apstāšanās vietu, secinu.
“Ko darām, paliekam šeit vai dodamies meklēt ko labāku?” jautā Arnis. Ja paliekam, nepieciešams braukt uz pilsētu pēc licencēm.
“Ko nu meklēsim, paliekam,” atbildu.
Arnis iekāpj autiņā, iedarbina to un… iebuksē.
Tas jau ir par traku! Garastāvoklis uz nulles, nepārtraukti līst, bet mašīna kārtīgi iestrēgusi. Lai atvēsinātu prātus, nokāpjam pie upes un mēģinām izvilkt kādu raudu vai teibu. Pusotras stundas laikā noķeru astoņas raudas, kuru svars ir ap 150 gramu, kolēģi – tukšā.
“Es beidzu,” nosalis un bēdīgs, garām ejot, noteic Arnis, “nupat salauzu kātu, iešu uz autiņu sildīties un apēst kādu sviestmaizi.”
Lietus padarījis savu, arī mēs ar Jāni nosaluši pēc minūtēm desmit atgriežamies mašīnā.
Iedzeram kafiju, notiesājam dažas sviestmaizes un domājam, kā autiņu izvilkt. Laikam jau atrašanās pie upes dod papildu spēkus, jo mašīna ātri vien tiek laukā.
Copes diena nav veiksmīga: nolauzts izpūtējs, pārdurta riepa un jaunajai makšķerei salauzta spice, bet noķertas tikai astoņas nelielas raudiņas.
Lai mājinieki neteiktu, ka domājam tikai par sevi, braucot atpakaļ, piestājam Carnikavas zivju veikalā un iegādājamies nēģus.
***
Makšķernieki!
Pavasaris un vasara daudziem ir aktīvākais copes laiks. “Ziņas” rubrikā “Makšķernieku stāstiņi” aicina dalīties priekos un bēdās, kas piedzīvotas ūdeņu tuvumā, cenšoties pievilināt lomu un to uzveikt. Savus vai draugu iespaidus, piedzīvojumus un, ja iespējams, arī foto sūtiet uz adresi: Raiņa iela 20, Jelgava, LV – 3001, vai pa e – pastu: [email protected] ar norādi rubrikai “Makšķernieku stāstiņi”. Pastāstīt par saviem piedzīvojumiem vai par sev zināmu kaislīgu makšķernieku varat arī pa tālruni 3007098.
