Tas laikam ir neiespējami – izraudzīt valsts galveno korupcijas apkarotāju sakarīgā, caurskatāmā un savtīgu interešu nepiesātinātā procesā.
Tas laikam ir neiespējami – izraudzīt valsts galveno korupcijas apkarotāju sakarīgā, caurskatāmā un savtīgu interešu nepiesātinātā procesā.
Vismaz šāds iespaids pārņem, vērojot parlamentā notiekošo un uzklausot tos, kuru darbs ir tieši saistīts ar šīs riebīgās pārdošanās tieksmes pētīšanu. Nebūs pārspīlēti teikts, ka pretkorupcijas vāles nonākšanu pietiekami prasmīgās rokās galvenokārt kavē politiskās gribas trūkums.
Ārkārtīgi grūti iedomāties, ka nopietnu tiesībsargājošo struktūru ilgstoši var atstāt bez vadītāja, taču sagaidāms, ka gadījumā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) notiks tieši tā. Tautas priekšstāvji paklusām izdomājuši, ka šoreiz ietekmīgās amatpersonas meklējumi gluži kā angļu tējas baudīšana notiks nesteidzoties. Līdz tam kādu laiku būs jāpaspriedelē, vai konkursu šajā procesā vajag vai tomēr ne, kam būs tiesības pārraudzīt, kam – vērtēt.
Tajā pašā laikā ne pušplēsts vārds netiek bilsts par tiem tiesiski absurdajiem šķēršļiem, kas KNAB darbību vārda tiešā nozīmē kavējuši līdz šim – piemēram, valdība biežāk bijis nevis pārraugs, bet gan filtrs, kas nezināmu, taču viegli nojaušamu interešu dēļ aiztur un nobēdzina biroja izstrādātus likumprojektus.
Protams, vairāk nekā absurda ir situācija, kad izšķirošo vārdu KNAB vadītāja apstiprināšanas procedūrā teiks politikāņu bariņš, kura lielākā daļa ilgstoši atrodas zem pārbaudes lupas. Tas iespēju, ka postenī nonāks patiešām īstais cilvēks, nepalielina ne par mata tiesu. Bet, ja šajā krēslā sēdīsies, no šaura interešu viedokļa skatoties, “pareizā” persona, tad atvēziens ar pretkorupcijas vāli būs tikai mušu dzenāšana.