No olas, kas brokastīs uzsista uz pannas, cālis neizšķilsies. Bet, ak, kā gribētos redzēt dzeltenus cālīšus pavasara zālītē. Ciniķis šo lasot, gan teiks, ka tādai saimnieciskai idillei līdztekus nāk arī vistas klukstēšana.
No olas, kas brokastīs uzsista uz pannas, cālis neizšķilsies. Bet, ak, kā gribētos redzēt dzeltenus cālīšus pavasara zālītē. Ciniķis šo lasot, gan teiks, ka tādai saimnieciskai idillei līdztekus nāk arī vistas klukstēšana.
No ideālista līdz ciniķim aizaugt ātri.
Nesen dzirdēju vienkāršu gudrību – mersedesā raudāt tomēr ir patīkamāk nekā tramvajā vai uz ielas stūra. Varat uzskatīt arī mani par ciniķi, jo galu galā es arī cepu olas. Kaut kā uz priekšu jātiek.
Bet katram taču ir kāds sirdsapziņas acumirklis, līdz nonāk klusumā, kur dzīvie nerunā un mirušie klusē. Aizgrābti ar CITU cilvēku morāles pētīšanu, maz varam veltīt dialogam ar sevi.
Piedevām vēl jāklausās, kā grimst kuģi un avarē lidmašīnas, kā cīnāmies “brīvības cīņu” Irākā, kādi noziedznieki bijuši leģionāri, kā viens uzpērk otru, bet otrais arī nav “āpsis” un pārpērk to, kas vēl dabūjams.
Un tas ir grēks. Gandrīz vienīgais.
Bet cilvēkus pārbauda ar slavu, naudu un varu. Un daudzi grib pārbaudīties. Tāpēc tiecas pēc vairāk. Kad dabū, izrādās, nevar turēt.
Bet tie pārējie, tie mēs, – uz ko mēs ceram? Varam tikai šausmināties par ekonomisko, politisko, morālo, sociālo, garīgo pagrimumu. Varam apskaust tos, kas “mersī” un paiet garām raudošajam uz stūra. Un nespējam saprast, kā dažiem izdodas no vienas olas uzcept omleti un izperēt cāli.
Bet gudrība ir tāda – bērni ir vecāku spogulis. Politiķi un tirgoņi ir tautas spogulis.
Acīmredzot starp mums ir daudz to, kas viegli uzpeld virspusē.