Lielā diena pagājusi. Tradicionāli svinētie Augšāmcelšanās svētki arī. Nu laiks dzīvības pārpilnībai mūsos.
Lielā diena pagājusi. Tradicionāli svinētie Augšāmcelšanās svētki arī. Nu laiks dzīvības pārpilnībai mūsos. Vajadzētu tā kā būt smaidīgiem. Domājams, kopā ar dabas ritmiem esam modušies plaukšanai un ziedēšanai.
Bet tad atveru nepareizās durvis, un kāda būtne manī paskatās nievājošu un agresīvi nosodošu skatienu. Man jāsaprot, ka viņa vēl nav modusies no miega, un es, tāda biz – biz mārīte (biz – biz kliente), esmu tik stulba, ka sajaukusi laiku, stāvu, durvis un pieteikšanos.
Ak nabaga iznīcinātais prieks dāmas acīs! Kā lai palīdz tādam cietējam?
… Ir kāda puķe – zelta stīga –, tā dziedējot daudz dažādu kaišu. Redz, miesas vajadzībām zelta stīgu var izaudzēt puķu podā, bet dvēseles stīgas puķu podā neaplaistīsi.
Tautiņdejotāju krāsainie tērpi saplūst ar pavasara atmodu, balti ir altāri baznīcās, bet mēs tālāk par sastingumu netiekam. Viens tevi iztraucē no miega, otrs neļauj iemigt.
Pilsētā starp mājām debesīs putnus skaitīt ir grūti, bet laukos tūlīt sāksies karstākais darba laiks. Par ko vispār lai priecājas? Bet daba mostas. Par to liecina bērzu sulas un pērn nenopļautā zāle – ja nav uguns nodedzināta, tad tā ir saules sasildīta, un dzīvā radība čubinās, mudžinās un sildās.
Bet dusmīgā fūrija x durvīs, pie kurām es pieklauvēju nelaikā, mani padarīja mazliet laimīgāku. Kaut gan zinu, cik smagi ir cilvēkam bez smaida sagaidīt lielo dzīvības rosīšanos un principā ignorēt prieku, ko sniedz putni un varētu sniegt arī cilvēki.
