Pirms gada kādā vēlā vakarā Valmieras iedzīvotājus pārsteidza šausmīgs troksnis, šņākoņa.
Pirms gada kādā vēlā vakarā Valmieras iedzīvotājus pārsteidza šausmīgs troksnis, šņākoņa. Šķita, pilsētas nomalē pie Burkānciema nosēdies lidojošais šķīvītis. Nacionālais radio turpināja pārraidīt vieglu nakts mūziku, un tikai pēc vairākām stundām, kad daļa valmieriešu jau bija evakuējušies, kļuva zināms, ka plīsis maģistrālais gāzes vads. Pēc sarunas ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadības pārstāvi atklājās, ka tas ir lielos autodegvielas parādos, trūkst vēl tas un šitas.
Saprotams, ka mūsu drošībā uz labo pusi nekas īpaši nav mainījies. Arī neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā valstī nevar nokārtot, ka cilvēkam pa mobilo telefonu pa tiešo (nevis ar ugunsdzēsēju starpniecību) būtu iespējams izsaukt ārstu. Zūd dārgās sekundes, kas valsts mērogā pārvēršas tūkstošos stundu. Un nevienai “zelta zivtiņai” un laikam katram atsevišķam cilvēkam tas it kā nav svarīgi.
Labā ziņa ir tā, ka krīzes situācijā, kas pērnajā pavasarī radās Valmierā, neizraisījās panika, kas var radīt lielus cilvēku upurus. Viens no iemesliem ir tas, ka neapšaubāmi Valmiera ir kultūras centrs. Dievs dod, lai mums sava kulturālība vai mežonīgums nav skarbi jāpārbauda.