Mēs baidāmies no konfliktiem kā Vinnijs Pūks no bitēm. Bet tāpat kā bez bitēm nav medus, nav attiecību bez konfliktiem.
Mēs baidāmies no konfliktiem kā Vinnijs Pūks no bitēm. Bet tāpat kā bez bitēm nav medus, nav attiecību bez konfliktiem. Ja kāds saka: “Es negribu konfliktēt”, tas vēl nenozīmē, ka konflikta nav vai ka viņš ir tāds “miera mika”.
Mums nebūs konfliktu, ja nevienā gadījumā nebūs savas nostājas. Vai tas nav iespējams? Un vai tāda situācija būtu normāla?
Ja mums ir sava pozīcija un otram sava un ja tās ir atšķirīgas, veidojas konflikts. Tas ir jārisina. Un viss. Kā? Redz, to mēs bieži vien nemākam. Jo visa sistēma no bērnudārza līdz veco ļaužu pansionātam (īstā dzīve, tā teikt, – pa vidu) ir sacensība, sāncensība, pārtrumpošana, manipulēšana, apkarošana, salīdzināšana. “Redz, cik Jānītim glīti cipariņi!” “Bet, Pēterīt, ko tu tāds – neko nevari?” “Un Lienītei smuki sapītas bizītes!” Mēs redzam, ka vieniem viss ir tik labi un smuki, bet otriem tikai jāmācās no tiem pirmajiem – kļūt labākiem, pareizākiem, mazāk traucējošiem. Labi vecāki bērnus atved laikā uz skolu un bērnudārzu, lai būtu kārtība. Un vakarā laikus izņem, lai atkal būtu kārtība. Vēlāk skolā starpbrīdī jāstaigā rātni, lai būtu kārtība. Redz, Zanīte tik smuki staigā, bet Jēkabs sper somu. Fui, cik nesmuki! Taču Jēkabā briest konflikts starp savām spējām, iespējām, klases atmosfēru, viņa vietu tajā. Viņam ir konflikts starp to, kā viņš redz citus vecākus rūpējamies, bet pašam mājās nav elektrības, lai bikses izgludinātu. “Kāpēc tev tik nekārtīgs apģērbs, Jēkab?” Klusums. “Kāpēc tu neatbildi?” Klusums. Kāpēc tu tik slikti uzvedies, kāpēc spārdi somu, kāpēc plēs Lienīti aiz bizēm? Kāpēc?
Paiet gadi, un Jēkabam jautā: kāpēc tu neesi sācis kārtīgu dzīvi pēc ieslodzījuma? Kāpēc tu neesi kārtīgs cilvēks? Jēkabs iet uz sociālās palīdzības dienestu. Grib sākt jaunu dzīvi. Tur priekšā pareizā Lienīte, lai pareizi palīdzētu, bet teicamnieks Jānītis kļuvis par deputātu. Nekāda konflikta nav. Vai ne? Ir sistēma, kurā katram jāatrod sava vieta.
Konflikts nozīmē izaugsmi tikai tad, ja to atzīst abas puses, definē un meklē risinājumu. Parasti viss notiek daudz primitīvāk. Vispirms konflikts tiek ilgstoši ignorēts. Vēlāk ir sprādziens. Pēc tam drupas.
Lai konflikts tiktu risināts, nav nepieciešami lielāki līdzekļi, bet vajadzīga liela pacietība, sapratne un hronoloģiska laika pārdalīšana par labu cilvēkam, nevis sistēmai, kārtībai, kas netraucē, bet arī neveido pozitīvo.
Konfliktus var atrisināt vien tad, ja cilvēki grib un prot sarunāties. Bet kur to mācīsimies, ja ne savās mājās?
