Mēs esam lietotāji. Lietojam internetu, tālruņus, mašīnas un lidmašīnas. Lietojam visu veidu tehnoloģijas sasniegumus un kabatlakatiņus.
Mēs esam lietotāji. Lietojam internetu, tālruņus, mašīnas un lidmašīnas. Lietojam visu veidu tehnoloģijas sasniegumus un kabatlakatiņus. Lietojam cits citu un nemaz to neapzināmies.
Lietojam laiku, savu un citu enerģiju, alkoholu, smalkmaizītes un apakšveļu.
Dažreiz neapzināmies, ka esam tikai lietotāji, domājam, ka esam kas vairāk, ka esam vismaz savas mantas, laika vai sasniegumu pārvaldītāji.
Bet tad iziet no ierindas tavs mobilais, un tu pēkšņi esi kā bez galvas. Izrādās, nezini nevienu tālruņa numuru un nevienam vairs nevari piezvanīt. Un tad nāk atklāsme – jo vairāk ir tā, ko lietot, jo mazāk vari būt pārliecināts par to, ka tev vispār kas pieder. Izrādās, pat sava paša atmiņa nolikta atpūtā un piezīmju grāmatiņas arī ir tukšas.
Bet pa visādiem kanāliem nāk iekšā info… info… info…
Kādā agrā rītā, kad tumsa vēl klāja zemi, bet debesis gatavojās ausmai un raidīja nojausmu par gaismu, dzirdēju radio.
Viens dziedāja par piečakarētu Latviju, nākamais par paģirām sešos no rīta. Pēc tam sāka “sludināt” horoskopus. Nevarēju pateikt šoferim, lai izslēdz šo “klasiku”. Tāds pakalpojums nav ierēķināts biļetes cenā.
Agra rīta stunda… Paruna saka “Rīta stundai zelts mutē”, bet man šīs atraugas jāklausās.
Domāju, savā brīvajā laikā katrs var klausīties ko grib, bet diez vai šoferim pie autobusa stūres ir brīvais laiks. Iespējams, šoferiem, kas nespēj koncentrēties un vadīt autobusu klusumā, būtu nepieciešams lietot austiņas, jo gaume par to, kas ir labs un izklaidējošs, var būt visai atšķirīga.
Kāpēc pasažieriem jāklausās trulas bezjēdzības? Pietiek jau ar to, ka jāskatās, kā ragana uz slotas kāta vadītājam lēkā gar acīm, bet mērkaķis ar sarkanu pakaļu nolikts kā talismans.
Jā, arī es esmu īsta lietotāja. Šorīt es lietoju autobusu, kura stūre bija rokā cilvēkam, kas jau no paša rīta ļāvās truluma valdzinājumam.
Ceļā redzēju dālijas dārzos, rudens izšķērdīgo krāsainību, skaistus namus un pieklājīgus cilvēkus.
Bet kādam varbūt “pielipa” bezcerīgā trulība, un viņš vienkārši nospļāvās uz ielas.
