Gudrība ir ne tikai zināšanas un pieredze, bet spēja šīs vērtības lietot.
Gudrība ir ne tikai zināšanas un pieredze, bet spēja šīs vērtības lietot.
Esmu novērojusi, ka ir viena tāda specifiska joma – garīgā pasaule -, kurā valda negudrība. (Ja pieņemam, ka cilvēks ir garīga būtne un nevis tikai bioloģiski ķīmisks veidojums ar dažām specifiskām funkcijām, kas attīstījušās evolūcijas ceļā.)
Garīgas būtnes… Ne tikai dvēseliskas. Tā ir atšķirība.
Arī lopiem ir dzīva dvēsele, bet tāpēc jau viņus vēl nesauc par garīgiem. … Un “visu svēto” naktī, kad cilvēku bērni meklē sev piemērotu viepli, lai justos vienoti ar pārējiem un svinētu Helovīnu, citas garīgas būtnes, kas nav cilvēki, svin tumsas uzvaru.
Helovīns un Reformācijas svētki iekrīt vienā laikā. Svētki visiem.
Pasaule ir tāda, kāda tā ir. Garīgās būtnes (šajā gadījumā – cilvēki) dalās dažādās grupās: svētulīgajos, vienaldzīgajos, pašapmierinātajos, drosmīgajos, pagurušajos, nezinošajos, vispārgarīgajos, negarīgajos un citos.
Iespējams – liela daļa cilvēku pat neapzinās, ka arvien vairāk grimstam tumšās garu pasaules pielūgsmē un piekopšanā. Šajā jomā nav mums visai daudz zināšanu.
Un nav daudz tādu, kas lietas gribētu izskaidrot bez reliģiska pūdera un reliģiska žargona, nosauktu tās īstajos vārdos populārā un saprotamā valodā.
Dažreiz var dzirdēt, ka ir “pēdējie laiki”, bet reti dzird, ka būtu pēdējais laiks par nopietnām lietām runāt cilvēkiem saistošā un saprotamā valodā.
Svētulīgā attaisnošanās par to, ka tā jau tam jābūt, jo Bībelē teikts, ka pasaule grims ļaunumā, vēl nenozīmē, ka klusēt par garu pasaules realitāti un arī bīstamību ir svēti.
Pirms vairākiem gadiem, kad mana meita studiju laikā dzīvoja kopmītnēs, šajā naktī jutusies visai neomulīgi, jo bijusi gandrīz vienīgā, kas atradusies jauniešiem paredzētajā naktsmītnē. Ne jau kādu reliģisku motīvu vadīta viņa “tupēja kojās”, bet tāpēc, ka izprot garīgās pasaules nopietnību un nevēlas iesaistīties tajā, kas līdzi nes garīgas paģiras, smagumu, iznīcinošas domas, depresiju, nicinājumu pret vārdu “svēts”.
