Laiks no novembra beigām līdz janvāra vidum ievērojams ar to, ka daudz biežāk pieminam vārdu «gaisma».
Laiks no novembra beigām līdz janvāra vidum ievērojams ar to, ka daudz biežāk pieminam vārdu “gaisma”. Būtībā gaisma ir kaut kas tāds, par ko ikdienā domājam maz. (Jo ir taču acis un elektrība.)
Bet šajā laikā gaidām gaismu, sniegu un Ziemassvētkus.
Nu tas tā – ievadam, lai izskatītos mazliet pēc pārdomām.
… Nāk svētku laiks, un, kā vienmēr reizi gadā, baznīcā saplūdīs vairāk ļaužu. Un tur būs tieši tas pats, kas katru gadu, – runās par silīti un prieku visai cilvēcei. Un būs tāda kā svētsvinīga noskaņa. Traucēs vien tas, ka jāklausās tas pats, kas pērn. Atkal kaut kad jāceļas kājās un kaut kad jāapsēžas, īsti nesaprotot šo rituālu jēgu. Tas foršums ir svecēs un noskaņā, saka cilvēki, bet tie rituāli gan traucē.
Saku ar pilnu atbildību – sēdiet un nedomājiet par to, kā uzvesties. Lai ceļas tikai tie, kam jāceļas, kas saprot, kāpēc viņi to dara. Jūs sēdiet un nejūtieties traucēti. Nedarbiniet muskuļus. Ņemiet un baudiet to, ko varat izbaudīt. Cilvēku dēļ nevienam nav ne jāceļas, ne jātupstas. Baznīca nav tā vieta, kur jāmēģina pielāgoties citiem, lai labāki izskatītos. Dievs cilvēkus radījis ar fantastisku radošo potenciālu, tāpēc Viņš saprot, cik garlaicīgi dažreiz mēdz būt. Baznīca nav vienīgā vieta, kur var sastapties ar Dievu. Starp citu, es pazīstu cilvēkus, kas ar Dievu sastapušies ļoti “nepiemērotās vietās”. Un nebūt ne Ziemassvētkos.
Tas, ko gribam atrast kūtiņā, jau sen sēž pie Tēva labās rokas. Kāpēc Ziemassvētkos mēs kašājamies pa salmiem? (Atvainojos visiem, kurus aizskar mans “nesvētums”.)
21. gadsimta cilvēku nevar pārliecināt ar naivu romantismu.
Man gribētos, lai Ziemassvētku vēsts izskanētu ekstrēmi, jo, lai nu kas, bet Jēzus bija ekstrēms pirms 2000 gadiem un ir arī tagad. Man gribētos, lai kādi no maniem draugiem varētu teikt: “Paklau, beidzot es piedzīvoju to, par ko līdz šim šaubījos.”
Starp citu, Kristus ir atbilde uz lielo jautājumu: KAS BŪS PĒC TAM? Pēc svētkiem, pēc dievkalpojuma, pēc paģirām, pēc dusmām, pēc piedošanas un vēl pēc tam.
Bet kā lai to cilvēks saprot?
