Nekad neesmu varējis izprast to sarežģīto mehānismu, kā nosaka, kad būs Lieldienas. Ja pareizi atceros, lietā tiekot likti aprēķini ar astronomiskā pavasara sākumu un atbilstošām mēness fāzēm.
Nekad neesmu varējis izprast to sarežģīto mehānismu, kā nosaka, kad būs Lieldienas. Ja pareizi atceros, lietā tiekot likti aprēķini ar astronomiskā pavasara sākumu un atbilstošām mēness fāzēm. Liekas, pagalam vienkārši, vien līdz nākamajai reizei viss no galvas izkūpējis. Un galvenais – nezin kāpēc vienmēr licies, ka tas ir gavēņa un Kristus ciešanu laiks līdz ar viņa vēlāko augšāmcelšanos. Līdz ar to tam vajadzētu būt noteiktā datumā, gluži kā ziemas saulgriežiem un Ziemassvētkiem.
Kaut gan, ja kādu atzīmēšanas vērtu pasākumu esi aizmirsis, par to jau gadiem ilgi savlaicīgi parūpējas tirgotāji. Re, arī šogad, tikko nosvinējuši mūžīgās mīlestības, piedodiet, sarkano siržu un skaļo buču svētkus, pa lielveikalu plauktiem un groziem tekalēt sākuši dzeltenu cāļu bariņi un gozējas dažāda lietojuma olu tūkstoši. Protams, arī to krāsojamie pulverīši, otiņas, krītiņi un Dievs vien zina kas vēl. Tikai vairs nav skaidrs, kāpēc tas viss. Vai lai atgādinātu par pavasari, par kaut kā jauna sākumu? Nē, kaut kā nevelk. Debesis pelēkas dūmakas pilnas, palaikam sagriežoties īsti ziemīgās sniegputeņa vērpetēs un degunā kniebjošā salā nakts vidū. Arī aizejot tālāk gar cāļu un olu dzeltenajiem plauktiem, skats citos plauktos, grozos un cenrāžos nemaz nevedina uz kaut ko cēlu un pavasarīgu. Skumji, drūmi, auksti un nepavisam nevelk uz šūpošanos augstu, augstu, olu sišanu, negausīgu ēšanu un sveicinājumu: “Kristus ir augšāmcēlies…”
Interesanti, vai man vienam zudis tas smalkais fīlings, kas bērnībā un arī stipri vēlākajos gados lika ik reizi sagaidīt svētkus ar nepacietības trīsām? Un, tos pavadot, neslīgt vēl lielākā grūtsirdībā, jo zināju, ka vēl nedaudz un atkal klāt būs kas jauks. Kas noticis šoziem un šopavasar?
