Neesmu sastapis nevienu, kam nepatiktu mūzika. Pareizāk būtu teikt – kurš to nemīlētu. Šie septiņi baltie toņi un pieci melnie pustoņi spēj kombinēties tikpat mistiski un apbrīnojami kā mīlestība siržu starpā.
Neesmu sastapis nevienu, kam nepatiktu mūzika. Pareizāk būtu teikt – kurš to nemīlētu. Šie septiņi baltie toņi un pieci melnie pustoņi spēj kombinēties tikpat mistiski un apbrīnojami kā mīlestība siržu starpā. Tā kā nošu raksts ir mana piektā valoda aiz skolā apgrābstītajām, sakrājušies šādi tādi atzinumi. Bieži mēs pietiekami nepadomājam par savu valodu – vai ar to pazemojam, vai ceļam. Šo valodu –
mūziku – daļa klausās aiz garlaicības no sevis. Faktiski tā nemaz nav klausīšanās. Pieradums pie fona trokšņa; klusums liek justies neomulīgi – kaut kā mazliet neērti un neierasti palikt ar sevi divatā. Citi ir mazliet trenētāki un spēj uztvert ne pārāk sarežģītu melodiju un dzīvo līdzi vārdiem. Nākamā kategorija ir vispamanāmākā, jo viņus var dzirdēt cauri trijiem dzīvokļiem. Skaļumam pārsniedzot dzirdes sāpju slieksni, organismā izstrādājas attiecīgas vielas, un viņi (atšķirībā no kaimiņiem) no tā gūst baudu. Viens no viņiem dzīvo manā blakusmājā, jo pie tās stāv automašīna ar uzrakstu “Have an eargasm”. Tomēr negribas to īsti saukt par mūziku, ja galvenais tajā ir bums!-bums!-bums!-bums! no garāmbraucošajiem auto. Ritmi, kuru saknes meklējamas afrikāņu rituālos, spēj īsā laikā ievest transā, un daudziem tā šķiet jauka laika pavadīšana, tomēr ir bīstami pazaudēt kontroli pār prātu. Rokkoncerti nereti pārvēršas masu psihozē. Citi apzināti izkopj savu dzirdi, un, ja viņi bērnībā būtu dabūjuši labu muzikālo izglītību, šodien būtu uz lielās skatuves. Citi izbauda oriģinālas skaņkārtu pārejas un izkoptas stila nianses. Stilu ir daudz, un šai kategorijai varētu pieskaitīt tos, kuri, klausoties klasisko mūziku, uztver autora iztēles sūtījumu – bangojošu jūru, iekšējos pārdzīvojumus. Godīgi sakot, es nesadzirdu mūzikā šļakatas un nesaredzu saulrietu, taču bez dvēseliskas mūzikas gan nespēju dzīvot.
Ir zināms teiciens: pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats. Tu esi tas, ko tu ēd. Arī ar ausīm. Tādēļ varam pārfrāzēt: pasaki, kādu mūziku tu klausies, un es pateikšu, kas esi tu pats. Stāsts nav par dzirdes kauliņiem, notīm vai stiliem. Drīzāk par leksiku, vārdu krājumu. Vai ar savu valodu apkārtējos paceļam. Jo mūzika ir valoda, ko izkopt, un dziesma – kliedziens.
