Draudzenīt, kā jau solīju, es rakstu vēstuli, lai Tu, pēc šo trīsdesmit gadu gulēšanas pamodusies no saldētavas, ieraudzītu arī ko pazīstamu, ja gadījumā manis vairs nebūs.
Draudzenīt, kā jau solīju, es rakstu vēstuli, lai Tu, pēc šo trīsdesmit gadu gulēšanas pamodusies no saldētavas, ieraudzītu arī ko pazīstamu, ja gadījumā manis vairs nebūs. Apsveicu, tagad ir 2050. gads un pasaule stipri mainījusies. Lielākais pluss, manuprāt, ir tas, ka beidzot beigusies nafta, un tagad ar ūdeņradi šķeļam debesis mazos šķīvīšos. Iedomājies, septiņās stundās līdz piramīdām, tikai displejā iestādi mērķi. Mašīnām ir sava epase, tā ka robežas nav šķērslis. Arī brīvā laika kļuvis vairāk, jo dzīvoklī visu izdara roboti. Diemžēl no pozitīvā tas gandrīz viss. Ja neskaita robotus, gandrīz vai nav ar ko parunāties, vien tik, cik internetā ar meitu. Pat nezinu, cik vēl ir ģimeņu, jo cilvēki vairs nemāk veidot (kur nu vēl noturēt!) attiecības. Balto cilvēku arī tikpat kā nav, tie jau sen vairs nenodarbojas ar seksu – vien nav skaidrs, kālab viņi tomēr vēl pūlas izskatīties seksīgi. Vispār jau daudzas lietas mēs darām pēc inerces. Man aiz vecuma sāk jukt, ko es daru pa īstam un ko virtuālajā realitātē. Tagad pat pārdevējas projicē aiz letes!
Ā, vēl tev varētu patikt lētās plastiskās operācijas, tas arī pieder pie šī pašapmāna laikmeta. Dzīvus cilvēkus var satikt tikai skolās un klubos.
Ja par ēšanu, tad ēdienkarte mums stipri mainījusies – pārsvarā soja no Brazīlijas. Ūdeni lielākoties kondicionējam no jūras lietus, jo zem krāna mazgājam tikai traukus un tad sterilizējam. Atceros – jau tālajā 2008. gadā amerikāņus šokēja hormonpreparāti gruntsūdeņos. Vispār Latviju vairs nepazīsi – tas, ko atceries kā Rīgu, Ogri, Siguldu un Jelgavu, tagad ir Rosajas metropole, no pirmajiem burtiem. Zaļo zonu maz, dārzeņus vedam no Sibīrijas.
Runājot par politiku, – atteicāmies no tādas demokrātijas, kādu pazinām. Tagad visu lēmumu pieņemšanu pilnībā esam uzticējuši ES-ANO-NATO 200 valstu zvērināto pārstāvju padomei. Tā sacīt, nav ko mums, mirstīgajiem, iespringt, kad pēdējais laiks jautājumus risināt globāli. Citādi arī mums būs jāsāk krāt biļetei uz Marsa koloniju.
Varbūt Tev nāks smiekli par mākslīgajām saulēm, kas pilsētās kliedē smogu un depresiju, bet pie laba ātri pierod :). Lai Tu dzirdētu vēl ko pazīstamu – es Tevi mīlu! Jo ko tādu varbūt dzirdēsi vēl tikai veco filmu arhīvos. Bet… ceru vēl sagaidīt Tavu “augšāmcelšanos”!
