«Mēs varam līdzās būt kā sliedes paralēlas. Mēs varam blakus būt un mūžam nesatikties. Mēs varam līdzās būt, es – nakts, tu – balta diena. Mēs varam līdzās būt, viens otru nesagaidīt.».
“Mēs varam līdzās būt kā sliedes paralēlas. Mēs varam blakus būt un mūžam nesatikties. Mēs varam līdzās būt, es – nakts, tu – balta diena. Mēs varam līdzās būt, viens otru nesagaidīt.”
Tie ir izvilkumi no man mīļas dziesmas. Šķiet, dažkārt esam tik tuvu viens otram – tik ļoti līdzās un tik ļoti blakus, ka tuvāk vairs nav kur. Un tomēr tikai kā paralēlas sliedes, kas nekad nesaies kopā un nesatiksies. Tikpat atšķirīgas kā nakts melnums un dienas spozme. Gaidīt otru un tomēr nesagaidīt.
Šo paralēlo sliežu ir pārāk daudz – kā Čikāgas centrālajā dzelzceļa stacijā. Tik ļoti cienām savu laiku, lai nepakavētos arī starp obligātajām pieturām, lai būtu atklāti arī tur, kur tas netiek prasīts, lai neatņemtu birku “Draugs”. Katrs nobriest savā laikā – viens ātrāk, otrs vēlāk, kad sāk izkristalizēties vajadzība atrast dvēseles radiniekus, kas domā vismaz tuvu tam kā es, dzīvo vismaz tuvu tam kā es un cīnās ar realitāti vismaz tuvu tam kā es. Kautrīgam nav viegli to paveikt; meklēšana prasa tonnu drosmes. Atrast nevis vienkārši radiniekus (radinieku var būt daudz 🙂 ), bet patiesus Draugus, kuriem patiktu būt ar mani kopā un kas neizvirzītu noteikumus: “Draudzēšos ar tevi tikai tad, kad būsi tāds un tāds.”
Dzelzceļā valda savas nežēlīgas paradigmas, kas iečukst ausī, ko tu esi vai neesi pelnījis. Ir lepno vagonu klase, kurā laipni aicināti iekāpt tie, kas naudu neskaita. Gudrie vagoni, kuros neieredz neizglītotākus prātus. Atjautīgo vagonā ilgi nepacieš lēnos, ar kājminamo domāšanu. Apgredzenoto vagonā no augšas skatās uz tiem, kas nepieredzējuši un neko nejēdz no rūpēm par bērnu pulciņu. Es pieķeru sevi, ka arī pārāk respektēju šīs klases, kuras diemžēl ārkārtīgi sašaurina cerības atrast dvēseles radiniekus. Ja tā padomā, varbūt tieši draudzība ar pavisam atšķirīgu klasi var sniegt visvairāk, jo atkristu konkurences sajūta, kas liek neatpalikt “krutumā”. Par laimi, šī mana mīļā dziesma uz to piedāvā paskatīties arī no mažorīgās puses.
“Mēs varam līdzās būt, ja tikai tava sirds to tā pa īstam vēlas. Mēs varam kopā just un dziedāt vienu dziesmu. Lai sadeg mūsu naids ar balti melnu liesmu! Mēs varam līdzās būt un pasmaidīt.”
Pasmaidīt cits citam un pamēģināt dziedāt kopā kā mūsu kori Mežaparka lielajā estrādē, lai Berlīnes mūri neizturētu.
