Sveiks, postmodernais cilvēk!
Sveiks, postmodernais cilvēk! Tu esi mainījis sabiedrību, tehnoloģiju, vērtības un pamatkategorijas, padzenot modernismu, kura izteikts piemērs bija komunisma sapņi un ticība lineāram progresam – ar tikai vienu tehnocentrisku atbildi uz ikvienu jautājumu. Tevis vēl nebija, kad apgaismība soļoja zem racionālisma karoga, bet romantisms visam par mērauklu ņēma siltas jūtas un harmoniju ar dabu. Kad šīs uzskatu sistēmas bija apnikušas vai arī nesa vilšanos, nāca nākamās – materiālisms, eksistenciālisms, kas kļuvis par šodienas filosofisko pamatu, piedāvājot ieskatu, ka mūsu eksistencei nav nekāda nolūka, bet katrs pats var radīt sev nozīmi un lidināties savā personīgajā realitātē. Laikmets kā sabiedrības spogulis un laikā izstiepta mode uzspiež savu domāšanas veidu, lai gan vienmēr bijuši arī prasīgie, kas darbojušies pretī šīm modēm, norādot uz laikmeta nepilnībām un trūkumiem. Tagad mēs izmēģinām Amerikas personiskās brīvības ideālus.
Būsi jau pamanījis, ka postmodernismā vislielākās grūtības sagādā kopīgas atskaites sistēmas atrašana. Postmodernists no patiesības jēdziena atsakās pavisam, intelektu aizstāj ar gribu, saprātu – ar emocijām, morāli – ar relatīvismu. Pēc aptaujām vismaz divas trešdaļas amerikāņu uzskata, ka “absolūtu patiesību nav”, lai gan tas nozīmē nonākt pretrunās, jo vismaz šai vienai patiesībai viņi tad tic. Mūsu aizraušanās ar aptaujām, vairākuma viedokli pieņemot par patiesību, arī ir laikmeta zīme. Demokrātiskā nekontrolējamā brīvība ļāvusi dzimt visdažādākajiem pasaules skaidrojumiem, tādēļ vienīgās grūtības varētu sagādāt atšķirt melīgāko no patiesībai tuvākiem. Patiesības relativitātei sekas ir skaidras – relatīvas vērtības. Tik straujas un radikālas pasaules uzskata maiņas var atnest visnegaidītākos pavērsienus. Civilizāciju pētnieki atgādina, ka vēsturei ir tendence atkārtoties. Kad Rietumu kultūra piedzīvojusi izmisumu pēc marksisma, fašisma, seko visa noliegums, kas var beigties ar dekadenci – dziļāko pagrimumu un anarhiju pirms civilizācijas pašiznīcināšanās. Tās simptomi ir neizvēlīgums, ļaušanās pašplūsmai un aizmirstībai, pārstāšana ticēt morālei un ļaušanās dziņām, tā no savām problēmām iebēgot izklaides pasaulē. Taču postmodernistu tas nespēj satraukt, jo viņš dzīvo šodienai.
