Skudriņas. Tu jau zini, tādi mazi, skraidoši radījumi mazām kājiņām. Tik mazi, ka tos nevar ar aci saskatīt. Tie skraida pa muguru, pāri galvai, pa visiem locekļiem, un tu esi gatavs atdot ļoti daudz, lai tās atkal paskraidītu pa tavu augumu. Vai tā būtu laba mūzika, ko uzlikt uz ausīm, vienotība masu pasākumā, aizgrābjošs detektīvs, aizkustinošs dzīvesstāsts, iemīlēšanās, saruna līdz trijiem naktī vai neticami garšīgas konfektes, nav svarīgi. Zinot, ka skudriņas ir tuvu, tu ar satraukumu izslēdz pasauli kā lampas slēdzi vakarā, lai dotos piedzīvojumā. Šoreiz ne par trulām baudām, lai gan arī tām ir savas skudriņas. Tie piedzīvojumi, kurus tikko minēju, izņemot konfekšu ēšanu, var būt tik asi un dziļi, ka var sākt birt asaras. Katru reizi, kad man nākas raudāt, es nopriecājos par vienu lietu. Par to, ka laikam esmu dzīvs. Arī tu esi dzīvs, ja to vēl māki. Šādi pārdzīvojumi stipri iespiežas atmiņā.Parasti raudāšana saistās ar ko sliktu un bēdīgu un noteikti ne vīrišķīgu nodarbi. Vīrietim esot jāinteresējas tikai par sportu, mašīnām un naudas pelnīšanu, ar dzelzs masku atsitot jebkādas emocijas, kas draud satricināt viņa neatkarību. Kam vajadzīgs vājš vīrietis.Dzīve laikam mani lutina, jo pārsvarā raudu par labām lietām, lai gan samērā reti. Varētu biežāk. Asarām ir vairākas sugas – prieka, aizkustinājuma, pateicības, līdzjūtības un citas.Skarbi pārdzīvojumi kā tuksneša vējš var nosprostot un izsusināt akas, kurās glabājas dvēseles dziļie jūtu ūdeņi. Cilvēks pārtop par nejūtīgu kara mašīnu, kas inerces dēļ turpina cīnīties par vietu zem saules.Ja tu vairs neesi dzīvs, viss tomēr nav zaudēts. Izrunājies ar kādu no sirds. Paņem sunīti no patversmes, un viņš tev iemācīs, ko nozīmē pieķerties. Izlej sirdi kā ūdeni debesu akā. Ieskaties acīs varavīksnei. Atver durvis bangojošajai jūtu pasaulei, ko sauc par mīlestību, sāc mīlēt citus un viņi mīlēs tevi. Grūti? Jā, ļoti. Var neizdoties un nākties atkal vilties? Jā, tā var ļoti gadīties. Bet tev nav izvēles. Un man arī.
