«Kur ir Dievs, kad Viņu visvairāk vajag?!» Dziļākajā klusumā, kas brīvs no ņirbošajiem, grabošajiem «tingeltangeļiem» un kā čūskas lodājošajām domām, kas iztēlē zīmē sliktākos scenārijus. Mirklī, kas neskaita sekunžu simtdaļu nāvējošos karaspēkus, bet pulsē no dzīva piepildījuma. Mierā, kam nav nekāda sakara ar ārējiem kairinātājiem.Resno baložu spārnu švīkstos, kad viņi, saknābājušies cilvēka acīm grūti saskatāmas druskas, apmierināti paceļas ziemīgajās debesīs. Katrā taisnīgā lietā, kuras priekšā aizver muti vispaštaisnākie bļauri. Mīlīgā siltumā un gaismā, ko rada nevis jaudīgi starmeši, bet dvēseles mirdzēšana. Skujeņu zaļajos asumos un rožu ziedos. Arī dubļu lāmās, kas visā nomācošajā ķēpīgumā uzbur cerību «zelta maliņu». Bērna acu skatā un katrā, pat mazākajā, cilvēcībā, kura liek kā ledum pavasarī izčākstēt dogmās iestudētajiem smaidiem un iestīvinātajām apkaklītēm. Sirsnīgā labestībā bez tādiem «es tev – tu man» vai «kas man par to būs». Dodošā rokas stiepienā un negaidīšanā atpakaļ. Tīros, tīros smieklos, no kuriem pa kilometram stāv svešas neveiksmes apsmaidīšana vai ķiķināšana par katru neveiklu kritienu.Svētumā, kas gluži kā nekādi neizprotams svešvārds izsvītrots no daudzu mūsu apziņas un darbošanās. Vectēva matu sirmumā, ko savijusi negausības, slinkuma, savtības un bezcerības pārbaudījumus izstāvējusī ikdiena. Negaidītā telefonsarunā, kurā mīļš draugs ļoti un vienkārši vēlas uzzināt, kā tev iet. Pašķirtos ceļos, kas sausām kājām ļauj iziet caur jūru. Neplānotā, nepelnītā labvēlībā, liekot sajust – kāds mani mīl! Bez pienākuma apziņas gatavotās brokastīs, pusdienās un vakariņās. Cepumu kārbā, ko kolēģis neviļus pagrūž uz tavu pusi. Brīvdienās, kad nedzen «sūri, grūti maizi pelnīt» vajadzība. Dūnas vieglumā un pie cietēja gultas pienestā ūdens krūzē. Nožēlas un līdzjūtības sāļajās asarās. Ciešanās, kas pārveļas apskaidrībā, ka mīlestība nekad nebeidzas. Siltajā segā, kas maigi aplikta ap pleciem tam, kas aukstumā pats nevar. Automātiskajā atbildē «paldies, jūsu ziedojums pieņemts!». Signalizācijā, kas pīkst, brēc un lūdz beidzot salabot auto vai atstāt apdraudētās telpas. Veselajā saprātā, veselā miesā un garā. Glābējā. ◆
