Zvani un Ziemassvētku laiks. Baznīcu torņu mūzika kā Ziemassvētku ainavas dzidrā un apliecinošā skaņa. Zirga kamanu zvārgulis pie ragavu ilkss, torņa dūcošais, aicinošais, dimdošais zvans, kas gaisa vibrācijās attīra ceļu.
Iezvanu klusumu…
Liekot vaska sveci svečturī, varbūt piemetot priežu malkas šķilu kamīnā, ieritinoties dziļāk krēslā un caur loga rūti palūkojoties vakara vēlajā zilgmē, jūtu – istabā ienāk klusums, apsēžas man blakus un uzliek uz pleca savu bez svara mierīgo plaukstu.
«Nav jau tik slikti,» saku un pati nezinu, kāpēc taisnojos klusumam, kas vienkārši aicina man domas izsijāt, kā sniegs sijājas no mākoņa. Lai krīt, aizklīst, iesējas, lai gaist un lai vecā gada aizejošā plūsma aiznes prom to, ko nevajag censties nest līdzi jaunajā gadā.
Mans gads promejot saritina februāra logā leduspuķu mežģīnes kopā ar marta pūpolzariņu. Aprīļa dzeltenā trompešnarcise izsmaržo blakus jau dārzā ziedošajām hiacintēm, bet maija zaļais lapu maigums apliecina, ka daba zied un zaļo, atdevīgi dodot vietu pļavu ziediem – dziedinošajām jāņuzāļēm Līgo vainagā. Jūlija klēpī ir dārza puķu un ogu bagātā raža ar sulīgo ķiršu, jāņogu, upeņu sulu lūpās, bet novakares kliņģerīšu oranžo ziedu burvība sadzīvo ar īsās nakts sienāžu čirkstu. Dzidro ābolu smarža, kas tikko savākti rasainā zālē, veldzē augusta krītošās zvaigznes. Bezbēdīgi un pulkos valda sēnēs, sēnes, sēnes augusta un septembra meža velšu bagātajā dāsnumā. Dāliju karaliskais staltums sveicina rudeni. Salnas. Tad pēdējie dārzā izzied miķelīši. Vēl novembri sagaida mātes un tēva cītīgi koptās rozes, kuras zied blakus sarkanbaltam karogam 18. novembra novakares krēslā; tik ātri tā atskrien īsajā rudens dienā. Beidzot decembris balti sasnieg, liek zīlītēm jautri iedzīvināt dārzu ar žiglo lidojumu no sudrabainās egles uz putnu barotaviņu pie virtuves loga. Diži ir janvāra dziļie sniegi. Smaržīgie dūmu stabi no skursteņiem kāpj debesīs un mērī sala stiprumu. Februārī piesaulē, kur nokusis sniegs, ir jānotic brīnumam – pirmajai sniegpulkstenītei. Patiešām – ziediņš jau iezvana pavasari!
Es pazīstu saules gaismu un protu ar to sarunāties klusumā… Es zinu, kā savienoties ar okeāna vilni, un tad peldot skatos, kā dzidrajā ūdenī saules gaisma dzelmi izraksta ar atspulgiem.
Kopš bērnības man dzīslās un šūnās ir iesūkusies Svētes un Lielupes meldru un kalmju smarža; tad es esmu līdaka un klusums ir mans brālis un straume māsa.
Un vārdi, kas atnāk pie manis un kurus es pierakstu, ir manas meža pļavas ziedi, spāres un taureņi, pērkons un pēc lietus tvanīgās smaržas mežā, sūnās, priežu mizā, miglas garaiņos.
Un, kad es lasu tautas dziesmas, man rokās iezvanās senmātes atslēgas, atveras tā laika telpa, bet šodiena ir blakus.
Es mīlu laiku, netīk teikt vārdus – man nav laika. Man ir laiks, jo tas ir mans laiks, un arī redzu, kā aug mans dēls. Tas ir mūsu laiks.
Klusums sakustas un noņem no pleca roku, aiz loga mēness un čigāniete spriež par zīlēšanu, par mīlēšanu un par to, kā Mēness Saulei vienmēr pakaļ dzenas.
Ogles sārti smīn, klusums caur pavarda skursteni izlien un pa vēja trepēm aiziet pasērst pie zvaigznēm.
Mēs paliekam te.
P.S. Reiz vienā Vecgada vakarā man mamma stāstīja ticējumu, ka jānovāra cieti ola, tā jāsagriež šķērsām un jānovieto uz šķīvja kā puķīte un tad gadu mijā ola jāēd, kaut ko stipri vēloties…
Toreiz arī tā darīju un negaidīti – pašā ziemas vidū – tiku uz Latviju, kas bija acīmredzams liels ilgu piepildījums, jo nebija jāgaida līdz vasarai. ◆
