Šī nedēļa pagāja, gatavojoties jaunajam mācību gadam. Ja jāsaka godīgi, neliels stresiņš jau bija. Tāpēc esmu priecīga, ka pagājušajās brīvdienās visa ģimene, draudzīgi strādājot, sakārtojām dzīvokli, kurā nesen pabeigts remonts.
Šī nedēļa pagāja, gatavojoties jaunajam mācību gadam. Ja jāsaka godīgi, neliels stresiņš jau bija. Tāpēc esmu priecīga, ka pagājušajās brīvdienās visa ģimene, draudzīgi strādājot, sakārtojām dzīvokli, kurā nesen pabeigts remonts.
Tā kā šogad nācās samainīties kabinetiem ar dabas mācības skolotāju, pirmdiena pagāja jaunās darba vietas iekārtošanā. Nekas daudz jau valodas un literatūras pedagogam savā kabinetā nav jāizvieto, tomēr kārtības ieviešana prasa zināmu laiku. Otrdiena bija nozīmīga – izglītības pārvaldes komisija apmeklēja skolu, lai pārliecinātos, ka tā ir gatava sākt jauno mācību gadu. Par savu kabinetu biju pārliecināta, tomēr sirsniņa nedaudz drebēja. Savukārt pēcpusdienā direktore pedagogus sasauca uz lielo sēdi, kurā pārrunājām visu, kas nepieciešams, atsākot mācības. Trešdiena un ceturtdiena pagāja, sēžot plecu pie pleca ar kolēģi, arī literatūras un valodas skolotāju. Nodarbojāmies ar tā saucamo tematisko plānošanu. Citiem vārdiem sakot, sarakstījām, kādā secībā piecām paralēlklasēm pasniegsim vienu un to pašu vielu. Tas nepieciešams, lai vienlaikus vairākās klasēs nestāstītu, piemēram, par Mihaila Bulgakova grāmatu “Meistars un Margarita”, jo mūsu bibliotēkā nav tik daudz tās eksemplāru. Tad vēl pasēdējām ar kolēģēm no pilsētas latviešu valodas un literatūras metodiskās apvienības, kuras vadītāja esmu. Runājām par pagājušo vasaru un jaunā mācību gada plāniem. Kā nelielu noslēpumu varu pačukstēt, ka apvienībā līdztekus valodniecisku un pedagoģisku problēmu apspriešanai parasti padalāmies pieredzē, kādi ir jaunumi špikošanā. Ja šajā jomā vienā skolā tiek izgudrots jauninājums, par to ātri vien uzzina pārējie pilsētas pedagogi.
Vakar bija mūsu – skolēnu un skolotāju – lielā diena. Priecājos atkal redzēt savu audzināmo divpadsmito klasi. Īpaši patīkami bija uzlūkot puišus – visi uzvalkos un tik skaistiem ziediem rokās! Atceros, kādi viņi bija, kad paņēmu šo klasi audzināšanā. Spuraini, nedaudz tīniski lecīgi un, galvenais, nekādu ziedu. Vidusskolā tomēr prāts iegrozās uz nopietnākām lietām.
Vakar lielā diena bija arī manam mazajam puikam, kurš vēl apmeklē bērnudārzu. Mājās to atzīmējām ar svinīgākām pusdienām un kūku ēšanu. Pievakarē tētis mūs aizveda uz Slampi, lai paskatītos, kā īpaši uzbūvētā kinopilsētiņā uzņemta filma “Rīgas sargi”.
Savukārt šodien un rīt apmeklēsim mūsu abu vecākus. Man dzīvo Svētē, bet draugam – Platonē. Vēl gan neesam izdomājuši, kādā kārtībā tas notiks, toties zinu, ka ģimenes vīrieši noteikti aizies līdz mežam palūkot, vai baravikas jau izaugušas. Man sēņu lasīšana gan nesokas – nekādi nemāku tās ieraudzīt.
