Aptaujām var ticēt, var neticēt principā. Kā katrs vēlas. Tomēr, ja reiz tās tiek veiktas, sava «sāls» jau tajās būs, vai ne?
Nupat atklātībā nonākuši «DnB Nord Latvijas barometra» pētījums par izglītības jautājumiem. Interesanti uzzināt, ka gandrīz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka vispārizglītojošajās skolās par prioritāro izglītības virzienu būtu jāatzīst sociālās zinātnes (eksaktās stipri mazāk), un tikpat, ka nav vajadzības turpināt izglītoties – iegūt augstāku izglītības līmeni, paaugstināt kvalifikāciju, apmeklēt kursus un seminārus. Un aptuveni pusei liekas, ka izglītības problēma ir disciplīnas trūkums. Saliekot visu minēto kopā, aina, godīgi sakot, ir bēdīga. Pirmkārt, pētījuma rezultāts par izglītības prioritātēm ir pretrunā ar iezīmēto Latvijas kursu nākotnē – zinātnes ietilpīga un inovatīviem risinājumiem bagāta valsts. Piekritīsiet, advokāti, ekonomisti, sociologi un politologi to nespēs izdarīt, lai arī kā censtos. Tam nepieciešami cilvēki, kas apguvuši matemātiku, ķīmiju, fiziku, bioloģiju un daudz ko citu. Otrkārt, tas ir daudz, ja trešdaļai valsts iedzīvotāju liekas, ka ar iegūtajām zināšanām viņiem pilnīgi pietiek. Šāda attieksme parāda, ka agri vai vēlu viņi var nonākt problēmzonā, mainoties darba tirgus konjunktūrai. Treškārt, tas, ka disciplīnu skolā uzskata par problēmu vairāk nekā puse aptaujāto, nav nekāds pārsteigums. Tās ir līdz šim nekritiski pārņemto citu valstu izglītības modeļu un sistēmu sekas. Artavu disciplīnas trūkumā devusi sabiedrībā valdošā nostāja, ka primārais ir indivīda tiesības, bet pienākumiem ir sekundāra vērtība. Pētījums neko jaunu nav atklājis. Jautājums ir – vai mēs ar to samierināmies un kā visu vērst uz labu?
