Vecos laikos Lielupes ledus tika izmatots kā ceļš, pa kuru gāja gan kamanas, gan vēlāk automašīnas.
Vecos laikos Lielupes ledus tika izmatots kā ceļš, pa kuru gāja gan kamanas, gan vēlāk automašīnas. Stāstus par diviem ledus braukšanas atgadījumiem “Novadiņam” pastāstīja Valgundes pagasta Mierlauku saimnieks Kārlis Degainis un viņa māte vecā saimniece Elfa Degaine.
No Kārļa Degaiņa stāstītā
Kolhozu “Vienība” izstieptās teritorijas dēļ ļaudis dēvēja par Garo nabagu. Garš tas bija tādēļ, ka, saimniecību veidojot, tajā tika iekļauti divi pagasti – Valgundes un Kalnciema. Tā kolhozs gar Lielupi stiepās no Ozolmuižas pa Ķemeru šoseju līdz Jelgavas rajona robežai. Var teikt, ka tieši šā kolhoza dēļ, kura centrs bija Valgundē, Kalnciema pagasts zaudēja savu nosaukumu. Jāpiebilst, ka daļa “Vienības” teritorijas atradās Lielupes kreisajā karstā. Lai turp nokļūtu, bija ierīkotas divas pārceltuves, viena pie Pļerrām, apmēram desmit kilometru lejpus Jelgavas, un otra pie Jaunciema kapiem, kādu kilometru aiz Klīves mežniecības. Ziemas sākumā tur ar ugunsdzēsēju sūkņiem uzlēja un sasaldēja īpašu pārbrauktuvi. Uz tās ledus biezums bija tik drošs, ka varēja braukt gan ar traktoriem, gan smagajām automašīnām.
1979./1980. gada ziemā skaistajās Pļerru pļavās pie Svētes ietekas Lielupē glabājās ar kūdru un zemi nosegts skābsiens. Ziemas sākumā radās spiedīga situācija – lopiem trūka barības. Tādēļ par varas makti vajadzēja braukt uz Pļerru pļavām pēc iekonservētās skābbarības. Pārceltuves vietā ledu jau bijām uzlējuši. Taču, izmēģinot pārbrauktuvi pirmo reizi, traktorists izkāpa no kabīnes un laida traktoru lēnā gaitā pa ledu vienu pašu. Kā tas gadījās, kā ne, kāpurķēde paslīdēja, un negaidīti traktors novirzījās no uzlietā ceļa un ielūza. Neko tur glābt vairs nevarēja. Traktorists atnāca uz kolhoza darbnīcām un tā arī pateica: “Traktors beigts!”
Es toreiz strādāju centra mehāniskajās darbnīcās par auto un traktoru atslēdznieku, kā arī vadīju kolhoza motorlaivu. Nu bija jābrauc lūkot, kas tur ir. Uzgājām uz ledus un skatījāmies. Upes vidū smuks četrkantīgs caurums, kas bija jau pārvilcies ar spožu ledus kārtiņu. Ālinģa vidū iesaluši divi eļļaini darba cimdi, kas acīmredzot aiz dusmām bija mesti nogrimušajam traktoram pakaļ. Traktorista pēdas sākumā gāja paralēli traktora pēdām, bet pie āliņģa pagriezās par 180 grādiem atpakaļ uz labo krastu. Piegājām āliņģim tuvāk un ieraudzījām, ka zem ledus kārtas spīd gaismiņa – tā nāca no tumšajā ziemas rītā ieslēgtā luktura, kas bija piestiprināts pie kabīnes jumta. Pēc šiem stariem mēģinājām noteikt, kā ielūzušais traktors upes dibenā stāv. Izrādījās, ka tas bija nogrimis “tieši uz kājām”. Taču lukturis, ielūšanas brīdī aizķeroties aiz ledus, bija pagriezies uz augšu un, kamēr akumulators iztukšojās, arī zem ūdens turpināja gaismot…
Ziemā par traktora izcelšanu nebija nekādas runas. Pienāca vasaras vidus. Kādu dienu no pārceltuves plosta, kļūmīgi nobīdoties smaguma centram, upē iegāzās vēl viens traktors. Tā nu ūdenī pie Pļerrām bija samērā daudz kolhoza mantas. Tad tika nospriests, ka abi traktori jādabū ārā. Pirmo, turpat pie krasta iekritušo, izcēla samērā vienkārši. Taču ar kāpurnieku, kas atradās upes vidū, lieta bija sarežģītāka. Kolhozs sarunāja ūdenslīdējus, ar motorlaivu šos vīrus atvedu uz traktora nogrimšanas vietu. Ziemā, ņemot par orientieriem krastmalas kokus, likās, ka koordinātas bijām noteikuši diezgan skaidri. Taču vasarā tā vieta izskatījās jau citādi. Galu galā, lēni velkot ar divām motorlaivām pa upes dibenu striķi, nogrimušo traktoru atradām. Ūdenslīdēji piestiprināja tam lielo trosi. Krastā bija piebraukts lieljaudas traktors “Joske”. Tā bija amerikāņu “Caterpillera” kopija, ko krievi sākotnēji nosauca par S – 100 (S bija domāts Staļins, no kura tad tika atvasināta traktora iesauka “Joske”). Sešdesmitajos gados, kad Staļins izgāja no modes, traktoru pārdēvēja par T – 100. Ūdenslīdējs, kuram viens no mehanizatoriem paskaidroja, kā ielikt traktoru neitrālajā ātrumā, ienira Lielupes dzelmē. Un tad sākās vilkšana. Sākumā tā veicās normāli. Kāpurnieks pa līdzeno upes gultni brauca kā pa asfaltu. Virs ūdens griezās burbuļi un eļļas pleķi. Taču izrādījās, ka lielākais teātris vēl priekšā. Proti, pēkšņi “Joske” sāka buksēt, netālu no krasta kāpurnieks zem ūdens kaut kur aizķērās un tālāk negāja ne no vietas. Traktors zem ūdens bija atdūries pret kādām koka konstrukcijām, kas, kā mēs spriedām, bija atliekas no Pirmajā pasaules karā celtā Lielupes tilta balstiem. Veci cilvēki runāja, ka tāds tilts pie Pļerrām toreiz frontes vajadzībām tiešām tika uzbūvēts un kādu laiku arī pastāvēja. Katrā ziņā savulaik Pļerras bija pamatīga vieta, nozīmīgs ceļu krustpunkts, kur labajā pusē atradās skola, bet kreisajā – krogs.
Tā kā, ar vienu “Joski” velkot, kāpurnieks krastā nenāca, tad nu melioratori atstūrēja vēl vienu T – 100. Kad nogrimušo traktoru ņēmās vilkt divjūgā ar divsimt zirgspēku jaudu, zemūdens šķērslis padevās un kāpurnieks veiksmīgi bija ārā. Es domāju, ka to varēja saeļļot un lietot tālāk. Taču tas netika darīts. Traktors, šķiet, bija norakstīts un tā arī krastā palika līdz nākamajai ziemai. Tad salā pārplīsa caurules, kur bija sagājis ūdens, un līdz ar to šī tehnika tiešām vairs nebija lietojama. Vēl mazliet var piebilst par tilta balstu paliekām, kas tika izvilktas no ūdens. Koki bija kļuvuši cieti kā kauls, ko neņēma ne cirvis, ne nazis.
Vispār kolhozā “Vienība” traktoru ielūšana ziemas sākumā ledū bija diezgan parasta lieta.
No Elfas Degaines stāstītā
Tagadējo Jelgavas – Kalnciema šoseju īsti sāka būvēt tikai 1949. gadā, asfaltu lika 1956. gadā. Līdz tam tur bija neizbraucams ceļš, kur mašīnas grima nost. Tādēļ ziemās visa satiksme gāja pa upes ledu. Pa iebrauktām pēdām brauca pajūgi, traktori, automašīnas ar būvmateriāliem. Es pati pa ledu ar zirgu vedu pastu. Šo ceļu izmantoja līdz pat pavasarim. šoferi durvis turēja vaļā, bet nezinu, ka kāda mašīna būtu ielūzusi. Zvejas un māju ūdens ņemšanas vietu āliņģi bija iezīmēti ar izrotātām eglītēm.
No 1954. gada atceros vienu gadījumu, kad ziemas sākumā tika nolemts – Pārupē pie Jaunciema kapiem jābrauc kult labību. Pārceltuves plosts bija tikko aizsalis, bet kaut kādā veidā kuļmašīnu vajadzēja dabūt pāri. Vispirms pa jauno ledu pār upi pārbrauca vieglais traktors. Taču, kā nabadzīgos laikos gadās, tam nebija tik garas troses, lai tā sasniegtu šajā krastā palikušo kuļmašīnu. Tādēļ tika nolemts, ka mums, četrām sievām kolhozniecēm, to kuļmašīnu vajag stumt. Viens vīrietis (diemžēl pļēgurs) tika norīkots par komandieri. Bija bail – caur ledu skaties, kā apakšā kustas ūdenszāles. Visapkārt brīkšķ. Tomēr laimīgi tikām galā. Beigās jau ar traktora trosi kuļmašīnu izvilka krastā.
