Nav daudz tādu personību, ko simts gadus pēc piedzimšanas laikabiedri atceras.
Nav daudz tādu personību, ko simts gadus pēc piedzimšanas laikabiedri atceras. Profesora Jāņa Āboliņa simtās dzimšanas dienas atceres pasākumā 22. jūnijā LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē sanāca daudzi – kolēģi, profesora audzēkņi un tuvinieki. Svinīgajā piemiņas pēcpusdienā tika atklāta profesora vārdā nosauktā auditorija. Savulaik te atradās eksperimentālās iekārtas.
Atmiņas par J.Āboliņu risinājās dzīvi. Līdz pēdējam elpas vilcienam profesors darbīgi strādāja, un šķiet, ka tas nemaz nebija tik sen. Par tēva pēdējo dzīves dienu, 1990. gada 11. martu, inženieris Valdis Āboliņš raksta: “Tēvs kā vienmēr piecēlās tūlīt pēc pulksten sešiem, pabrokastoja un 7.30 izgāja uz darbu. Līdz pusdienām viņam akadēmijā bija dažādi pasākumi, tikšanās ar valdības pārstāvjiem par lauku enerģētikas problēmām. Pēc tam izbraukums uz Tukumu, kur jāpārbauda kādas jaunas konstrukcijas centrālapkures katls. Tas noritējis sekmīgi. Pilī atgriezās tikai tēvs ar vedēju, pārējie izkāpa pa ceļam. Ap pulksten 18 viņš iegājis kabinetā nolikt dažus mēraparātus un palūdzis vedēju uzgaidīt. Gaidīšana ievilkusies. Kad vedējs gājis meklēt, atradis viņu pie galda mirušu. Tēvs tā arī bija aizgājis, pie sava galda, sēžot ar telefona klausuli rokās. Galva noslīgusi uz daudzo dokumentu kaudzītes…”
Par zinātni, kas kalpo laukiem
“Lai Dievs dod, katram tik bagātīgi nodzīvot un tā aiziet,” piemiņas sarīkojumā piebilda J.Āboliņa kolēģis profesors Jānis Latvietis. Ko īsā rakstā var pateikt par šo bagāto dzīvi? Sešdesmit gadu J.Āboliņš bija mācību spēks – sākumā Latvijas Universitātē, tad Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (vēlāk LLU). Gandrīz trīsdesmit gadu vadīja Enerģētikas un siltumtehnikas katedru. Zinātnieks, izgudrotājs, populārzinātnisku grāmatu autors, kas nodarbojās ar lauku darbu, kalšu, fermu mehanizāciju, enerģētiku (piemēram, mūsdienās jau plaši atzīto zemes siltuma izmantošanu apkurē) un daudzām citām saimnieciski aktuālām lietām. Turklāt J.Āboliņš daudz strādāja par lauksaimnieku konsultantu. Arī savu audzēkni, pazīstamo mikrobiologu, daudzējādā ziņā J.Āboliņa darba turpinātāju akadēmiķi Mārtiņu Beķeri skolotājs slavējis par nodarbošanos ar lietām, kas vajadzīgas tautsaimniecībai. Kolēģis docents Gunārs Brēmers, runājot par profesora biogrāfiju, piebilda, ka profesoram reiz jaunībā nācies darīt lietas, kas bija pret viņa pārliecību. Proti, veicis tehniskus uzlabojumus kādā spirta brūzī, taču pats visu mūžu bija pilnīgs, turklāt sabiedriski aktīvs atturībnieks gan attiecībā uz alkohola lietošanu, gan smēķēšanu. Vēl aizvien apbrīnu rada profesora ārkārtīgi precīzā atmiņa. Lekcijas lasījis bez konspekta, un pēc nedēļas, iedams studentu grupā, turpināja tematu tieši tajā vietā, kur iepriekš bija apstājies. Kā atceras tagadējā Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas vadītāja Silvija Melita Dālmane (viņa J.Āboliņa vadībā 1970. gadā Pārtikas tehnoloģijas fakultātē izstrādāja disertāciju), profesors ar savu erudīciju lieliski vadīja vienu no pirmajiem Latvijas Televīzijas šoviem “Kurš no 26?” Tā bija atklāta sacensība starp Latvijas rajonu lauksaimniecības speciālistiem.
Varonība baigajos gados
Īpašā vērtē ir J.Āboliņa cilvēcīgums. Profesore Lija Dukaļska stāstīja par draudzīgo, darboties rosinošo atmosfēru, kāda valdīja viņa vadītajā Enerģētikas un siltumtehnikas katedrā. Kā atcerējās profesors Pāvils Zariņš, ļoti nozīmīga draudzīgā kolēģa uzruna bija nejauši satiekoties Rīgā uz ielas vācu laikā. “Es taču skaitījos “sarkanais” “Aldara” direktors, komunistu uzticības persona, kas tika pakļauts vajāšanai. J.Āboliņa laipnais, iedrošinošais vārds deva ticību nenolaist rokas, dzīvot tālāk,” tā Pāvils Zariņš. Ģimenei zināms stāsts, ka kara sākumā, uzzinot par holokausta draudiem, diviem Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas mācību pētījumu saimniecības “Vecauce” darbiniekiem, profesors Āboliņš ar velosipēdu no Jelgavas braucis uz Auci. Pateicoties lieliskajām Minhenes studijās pilnveidotajām vācu valodas zināšanām, viņam izdevās glābt bijušo mācību pētījumu saimniecības direktoru Paulu Dermani, kas pat nebija ebrejs. Otrs kolēģis diemžēl jau bija nošauts.
Lai puisītim nav skumji
Ar savu mūža mīlestību Irmu (dzimušu Vilciņu) Jānis Āboliņš salaulājās jaunajā Ģertrūdes baznīcā Rīgā 1931. gadā. Pāris izaudzināja sešus augsti izglītotus bērnus un piedzīvoja daudz mazbērnu un mazmazbērnu, kā arī Zelta kāzas, kurās, jāuzsver, nelija ne šampanietis, ne arī vīns, nerunājot par kaut ko vēl grādīgāku. Par ģimenes lietām J.Āboliņš bieži vien runāja arī ar studentiem. Profesors Kaspars Vārtukapteinis atceras: “1972. gadā biju sagatavojis zinātņu kandidāta disertāciju un vērsos pie J.Āboliņa ar lūgumu dot manam darbam atsauksmi. Profesors, kā parasti, pirms sāka runāt par tehniskam lietām, apjautājās par personīgo dzīvi. Mums tolaik ģimenē auga divas meitas un dēls. “Tas ir jauki, ka jums ir trīs bērnu ģimene. Taču kā puisītis jūtas meiteņu vidū! Jums ar sievu jāparunā, jo vajag vēl vienu dēlu.” Es iebildu, ka nevar jau saprogrammēt, lai ceturtais bērns noteikti būtu dēls. “Kas tā skolotam cilvēkam par runu! Ja tomēr nevari šo lietu izprast, atnāc pie manis uz konsultāciju,” tā attrauca profesors. Man tomēr bija neērti šādā jautājumā konsultēties ar profesoru. Un varbūt tas bija liktenīgi. Mūsu ģimenē laimīgi piedzima ceturtais bērns, tā bija meitiņa.”
Man kā jaunam žurnālistam J.Āboliņu bija gods intervēt astoņdesmitajos gados, kad viņš bija sabiedriskās organizācijas Miera fonds Jelgavas nodaļas priekšsēdētājs. Sarunas laikā tapa vēstule ASV prezidentam. Tajā teikts, ka jelgavnieki, kuru pilsēta vairākkārt karos nopostīta, iestājas par mieru. Taču toreiz man viņš stāstīja arī par daudz ko citu – hernhūtiešiem, kas Vidzemē vērsās pret draudošo tautas nodzeršanos, to, kā viņš Otrā pasaules kara beigās izšķīries par palikšanu dzimtenē. Par tādām lietām avīzes tolaik atklāti nerakstīja. Taču šīs sarunas noskaņa jeb “nots”, kas bija pildīta ar rūpēm par tautas nākotni, palikusi atmiņā.
Profesora J.Āboliņa atceres sarīkojumā tika pasniegta viņa vārdiskā balva. To par ieguldījumu jaunu pārtikas produktu ieguves tehnoloģiju izpētē komisija piešķīra Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta profesoram akadēmiķim Mārtiņam Beķerim. Balvas līdzšinējie laureāti ir LLU docents Gunārs Brēmers un profesore Lija Dukaļska.
