Agrāk, lai nodotu vēstījumu jeb, mūsdienu žargonā izsakoties, mesidžu citam cilvēkam, bija jāveic diezgan daudzas un, no šodienas viedokļa raugoties, apgrūtinošas procedūras.
Agrāk, lai nodotu vēstījumu jeb, mūsdienu žargonā izsakoties, mesidžu citam cilvēkam, bija jāveic diezgan daudzas un, no šodienas viedokļa raugoties, apgrūtinošas procedūras. Jāmeklē papīrs, spalvaskāts, tinte, sakāmais jāizklāsta uz papīra, jāieliek aploksnē un jāaiznes līdz pastkastei. Vēl trakāk nācās nopūlēties, dodoties līdz vēlamajai personai, lai ko pateiktu “teteatete”. Tagad pietiek iebāzt roku kabatā vai rokassomiņā, izņemt mazītiņu mobilā tālruņa aparātiņu, paspaidīt podziņas, un acumirklī esam kādu aplaimojuši (vai satriekuši) ar savu sakāmo. Nekādas piepūles.
Tā no tālās Briseles uz Latviju nav jādodas Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvim, lai gluži kā Haiti salas vudu priesteris varētu nolādēt zemnieci, ar kuru viņam izcēlusies asāka vārdu apmaiņa. Tālo ceļojumu pāri valstīm tagad aizvieto mobilā tālruņa īsziņa. Nav lieki no krēsla jāizkustina ķermenis arī iekšlietu ministram Marekam Segliņam, lai žurnālistei, kura uzrakstījusi ne pārāk glaimojošas rindas par viņa pārstāvēto partiju, novēlētu kādas ķermeņa daļas nokalšanu. Arī žurnālistu cunftei mazais īsziņu sūtīšanas aparātiņš aizstājis pašu kāju un citu ķermeņa daļu kustināšanu. Korespondentei nebija vajadzīga ne mazākā piepūle, izņemot podziņu spaidīšanu, lai redakcijas uzdevumā savaldzinātu integrācijas lietu ministru Oskaru Kastēnu. Piedauzīga divdomība lika viņam kā skolaspuikam uzķerties uz šā provokatīvā īsziņas āķa. Viss kļuvis daudz vienkāršāks un, lai cik tas banāli neliktos, arī sarežģītāks.
