Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas latviešu presē vairāk stāstīts par Otrā pasaules kara dalībniekiem, kuriem iznāca karot vācu pusē. Tas ir saprotams, jo padomju laikā šie vīri tika represēti un nodoti aizmirstībai.
Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas latviešu presē vairāk stāstīts par Otrā pasaules kara dalībniekiem, kuriem iznāca karot vācu pusē. Tas ir saprotams, jo padomju laikā šie vīri tika represēti un nodoti aizmirstībai. Taču laiks steidzas tālāk. Mēs vairāk runājam par sabiedrības integrāciju, kristīgām vērtībām, tādēļ uz sarunu lūdzu Ivanu Ivana dēlu Seņņikovu – krievu cilvēku, kas karoja padomju pusē. Viņš labi pazīstams ne vienam vien mūsu lasītājam, jo ilgus gadus strādājis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Kara katedrā un pēc tam vadījis Civilās aizsardzības katedru. Viņš bijis starp tiem nedaudzajiem (pēc statistikas, ap 10 procentiem) krievu karavīriem, kas dienestu sāka 1941. gadā un 1945. gadā atgriezās mājās.
“Deviņdesmito gadu sākumā tautas aptaujā par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu kopā ar ģimeni balsojām “par”. Kopš kara beigām mums visa dzīve saistīta ar Latviju. Projām braukt nekad neesam domājuši. Var teikt, ka visu šo laiku esmu darbojies akadēmiskā vidē, ar studentiem, un valsts neatkarības ideja man nebija sveša. Līdzīgi bija ar daudziem citiem Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Vēlāk, kad pieņēma Pilsonības likumu, kļuvu par okupantu,” saka vecais vīrs, kura augumā, par spīti gadiem, vēl jūt militāru stāju, bet balsī – kaujās gājuša virsnieka noteiktību. No otras puses, I.Seņņikovam kā Krievijas pilsonim Latvijā iztikšana materiāli nav slikta. Pensija viņu apmierina. Tā palielinās tāpat kā naftas un gāzes cena pasaules tirgū, ekonomiskā rosība lielajā kaimiņvalstī. Otrā pasaules kara dalībniekam ir arī zināmas priekšrocības veselības aprūpē. Taču, kā krievi saka, “vecums nav prieks”. Vecajam vīram progresē aklums, kara laikā pārdzīvotās pārslodzes dēļ liek manīt arī sirds. Smagākais ir dzīvesdrauga Antoņinas zaudējums. Viņi bija zelta pāris, kas laulībā nodzīvoja vairāk nekā piecdesmit gadu.
Par savu bērnību Ivans stāsta: “Piedzimu 1922. gadā Kirovas apgabalā zemnieku ģimenē kā desmitais bērns, pastarītis. Tēvs gāja baznīcā un pie tā pieradināja arī mūs.” Vēlāk, sākot virsnieka gaitas, I.Seņņikovs iestājās kompartijā un līdz ar to skaitījās ateists. Taču dvēselē dzīvoja kas cits. Kaut arī mans sarunu biedrs vārdos likās paskops, ļoti uzmanīgs – tas varbūt nāk no Staļina nežēlīgās diktatūras laikiem –, varēja saprast, ka ticība Dievam viņam palīdzējusi saglabāt garīgo līdzsvaru, kad frontē vajadzējis piedzīvot pekli zemes virsū.
Kara priekšnojautas vadīts
1941. gada pavasarī Ivans pabeidza Lauksaimniecības tehnikumu. “Ja nebūtu kara, droši vien turpat dzimtajā pusē arī būtu palicis par zootehniķi,” domā Ivans Seņņikovs. Taču jaunībā, iespējams, kara priekšnojauta lika tikko tehnikumu beigušajam jauneklim pieteikties mācībām karaskolā. 1941. gada jūnija sākumā viņš kļuva par Ļeņingradas 2. kājnieku karaskolas kursantu. Kaut kādā mērā uz to iedrošināja brālis, kas Irkutskā pie Baikāla ezera nupat bija beidzis aviācijas tehniķu karaskolu.
Kad 22. jūnijā vācu reihs iebruka padomju impērijā, karaskolu evakuēja uz Udmurtiju. Pēc saīsinātā kursa apgūstot mācību programmu, karaskola tika pabeigta jau 1941. gada beigās. Saņēmis leitnanta pakāpi, Ivans tika norīkots par kājnieku vada komandieri un ieradās frontē, lai cīnītos pret vāciešiem, kas lauzās Maskavas virzienā. Vecais pulkvedis stāsta, ka Maskavas aizstāvēšanas kaujās, kas notika 1941./ 1942. gada ziemā, viņš nav piedalījies. Taču divi ievainojumi jau pirmajos cīņu mēnešos liecina, ka frontes sektorā, kurā viņam vajadzēja karot, ritēja aktīva karadarbība.
Par Staļinu labāk nerunāsim
“Karš ir cilvēka morālo un fizisko spēku pārbaude. Visu laiku tu atrodies uz dzīvības un nāves robežas. Nervi ir tik ļoti saspringti, ka nejūti ne baiļu, ne sāpju. Normāls dvēseles stāvoklis, atslābums pienāk tikai tad, kad, piemēram, nokļūsti baltos palagos hospitālī,” atceras I.Seņņikovs. Par vāciešiem pulkvedis teic, ka viņi bija labi karotāji. Ciešā tuvcīņā iet, pretiniekam acīs ieskatīties viņam neesot gadījies. “Man rokās automāts, viņam rokās automāts – kurš ātrāk izšauj, tas ņem virsroku,” vienkāršo kaujas lauka gudrību pauž I.Seņņikovs. Kad jautāju par Staļina lomu karā, vecais vīrs pasmaida, ka labāk uz šo jautājumu neatbildētu. Mūsdienās vai katram skolēnam hrestomātiski zināms par staļiniskajām represijām, kas turklāt kara priekšvakarā smagi novājināja arī padomju armiju. Tomēr, kā var saprast no I.Seņņikova teiktā, karā Staļins personificēja krievu karavīru ticību uzvarai. Un tā ir ļoti svarīga. “1941. gada beigās stāvoklis frontē bija ļoti draudīgs. 7. novembrī no Oktobra svētku parādes Maskavā Sarkanajā laukumā pa taisno kājām devās uz fronti. Bet viņi ticēja uzvarai,” savu domu pamato frontinieks.
Karavīrs ar lauksaimnieka sirdi
Trešo ievainojumu I.Seņņikovs ārstēja 1944. gadā Daugavpilī. Bet karu viņš pabeidza Austrumprūsijā kā bataljona komandieris. Dienesta pakāpe – majors. Apbalvojumi – Sarkanā Karoga ordenis, divi Sarkanās Zvaigznes ordeņi, Tēvijas kara 1. pakāpes ordenis, daudz medaļu un pateicību. Par kara epizodēm I.Seņņikovs daudz stāstīt nevēlas. Tika ieņemtas virsotnes, bija kaujas, pēc kurām ierindā palika trīsdesmit procentu vienības virsnieku un vēl mazāk kareivju. Kā Seņņikovs nokļuva Latvijā? Pavēlniecība norīkoja. Rīgā kara apgabala štābā viņam tika piedāvāts veidot Kara katedru LLA. Frontinieks tam labprāt piekrita, turklāt lauksaimniecība viņam nebija sveša, darbs galvaspilsētā. Jauno dzīvi sākot, Ivans aizbrauca uz dzimto Kirovas apgabalu, kur viņu no kara pārnākam bija gaidījusi tehnikuma laikā iepazītā Antoņina. Abi pārcēlās uz Latviju, apprecējās. Ģimenē izauga dēls Vladimirs. Laiks iet ātri. Nu jau mazdēls Jurijs kļuvis par fiziķi matemātiķi un strādā Latvijas Universitātē.
LLA Kara katedrā I.Seņņikovs darbojās līdz pat lielajai demilitarizācijai, kad tā saucamajā Hruščova laikā tika nolemts valsts aizsardzību galvenokārt balstīt nevis uz kājniekiem vai aviāciju, bet gan uz starpkontinentālajām kodolraķetēm. Gados vēl jaunajam atvaļinātajam pulkvedim augstskola piedāvāja veidot Civilās aizsardzības katedru. “Bet vai ģimene būs ar mieru no Rīgas pārcelties uz Jelgavu?” jautāja rektors Jānis Vanags. Seņņikoviem bija skaidrs, ka jādzīvo pēc iespējas tuvāk darbavietai. Turklāt Antoņina tolaik jau bija pabeigusi Zootehnikas fakultāti un kļuvusi par augstskolas mācību spēku.
“Civilā aizsardzība bija obligāts piecdesmit stundu kurss visiem studentiem. To kvalifikācijas celšanas četrdesmit stundu nodarbībās mācīja arī saimniecību vadošajiem speciālistiem. Ne vienreiz vien, ejot pa Jelgavu un arī Rīgu, mani uzrunā cilvēki, kurus diemžēl vairs nevaru saskatīt, bet viņi mani atceras no studiju laikiem,” stāsta docents I.Seņņikovs. Viņš nepadodas vecuma slimību vainām. Kaut arī, kāpjot uz savu dzīvokli ceturtajā stāvā, trīs reizes jāatvelk elpa un pa ielu var iet tikai ar spieķīti vai kāda pavadībā, viņš turpina, cik iespējams, aktīvu dzīvi. 9. maijā kopā ar draugiem nolika ziedus pie piemiņas plāksnes Stacijas parkā netālu no Lāčplēša, aizbrauca uz Zanderu kapiem, kur apglabāti daudzi pazīstami pēckara gados Jelgavā dzīvojušie karavīri. Viņa dzīvoklī bieži kopā ar draugiem tiek runāts par vēsturi, mākslu, politiku. Vecie karavīri cenšas no dzīves neatpalikt.
