Sestdienas, 2. maija, vakarā «Tonuss» kārtējo reizi pārsteidza savus apmeklētājus – Jelgavā spēlēja Raimonds Pauls un Harijs Bašs, dziedāja Marija Naumova.
Sestdienas, 2. maija, vakarā «Tonuss» kārtējo reizi pārsteidza savus apmeklētājus – Jelgavā spēlēja Raimonds Pauls un Harijs Bašs, dziedāja Marija Naumova. Un naktsklubā, mājīgā gaisotnē. Un tas viss – nebūt neskarot politiku.
Tas bija kas vienreizējs. Kopā ar maestro bija klavieru pārinieks Harijs Bašs, bundzinieks Māris Briežkalns, basists Eduards Glotovs, jaunā talantīgā soliste Marija Naumova un pāris jaunu mūziķu.
Skanēja regtaims, skanēja Gēršvins fragmentiņi no tās pašas programmas, kas paredzēta koncertam Operā. Skanēja mūzika, kas ir ārpus laika un savā stilā pieļauj kā klausīšanos, gremdējoties atmiņās vai pārdomās, tā dejošanu. Spēlēja Pauls kas zina, kā viņš pats teica, varbūt Jelgavā pēdējoreiz, bet nu cerēsim…
Pēc koncerta R.Pauls neatteicās šo to pastāstīt «Zemgales Ziņu» lasītājiem, bet ne vārda par politiku.
Koncertā jūs sacījāt, ka jau 10 gadu nav spēlēts kopā ar H.Bašu. Kā izdomājāt atkal uzstāties kopā?
Faktiski Bašs bija vainīgs. Viņš teica nu kaut kas atkal ir jāizdara. Savā laikā kopā spēlējām ar diezgan lieliem panākumiem. Tomēr abi esam mācījušies konservatorijā, Pauls liek pasmaidīt… Katrs nodarbojamies ar kaut ko citu, bet, kad sākam spēlēt, mēs atkal atdzīvojamies. Operā spēlējām trīs koncertus. Publikas atsaucība bija liela. Tas, kā smejos, ir jau trešajā vai otrajā jaunībā.
Vai Mariju Naumovu jūs pamanījāt jauno solistu konkursā televīzijā?
Jā. Man ir žēl, ka cilvēki saka nav jauno solistu. Bet neviens jau viņus neveido. Kaut ko dariet! Man tagad ir padomā palīdzēt vienam jaunam zēnam. Tas, izrādās, ir mūsu bijušais «dzeguzēnu» solists. Toreiz viņš bija pavisam maziņš. Bija tāds duetiņš Gunārs un Guna. Viņi tagad abi vada bērnu pārraidi televīzijā. Sākām mēģināt, un puika ir kolosāls. Viņš kopē Hjūstoni… Laikam iemīlējies, Pauls smaida. Bet ar to Hjūstoni tālu netiksi, vajag pašam dziedāt. Tagad pie Guntara Rača viņu mēģinām ierakstīt. Kaut kas ir jādara, citādi nekas nebūs.
Pirmajā brīdī pārsteidza jūsu sadarbība ar «profesionālajiem ākstiem» Ufo un Fredi…
Tas notika ne tikai tāpēc, ka viņi ir populāri. Man nāca prātā savulaik nospēlētais «Nāc pie puikām!», un es nezin kāpēc gribēju izveidot sēriju, kur viss ir saistīts ar kriminālo tēmu, ko savā laikā esmu rakstījis. Izrādījās, ir ļoti daudz dziesmu. Par slepkavībām, visādiem bandītiem un Šerlokiem Holmsiem. Pēdējā laikā ar ierakstiem nopietni nenodarbojos. Tāpēc ļoti priecīgs esmu par pēdējo «Bet bet» disku. Grupa paņēma manus vecos meldiņus un uztaisīja pavisam citādi. Manuprāt, iznācis veiksmīgi.
Paklausoties kaut vai radio, šķiet, ka tagad vispār ir tāds laiks, kad atdzimst vecās melodijas.
Starp citu, tā ir visā pasaulē. Jo superhītu šodien nav. Ja runājam par to pašu «Bītlu» laiku vai ABBA’s laikiem, vai «Smokie» laikiem… Tādu «triecienšlāgeru» šodien nav. Tāpēc visi meklē vecajos. Es arī. Piemēram, šajā programmā, ko šovakar spēlējam… Tā mūzika taču ir rakstīta divdesmitajos trīsdesmitajos gados. Nodzīvojusi šo laiku, un publika to vēl klausās. Tur kaut kas skaists ir iekšā! Man patīk, es to uztveru ar aizrautību.
Vai mūzika jūsu diskā «Oh, mein Papa!» ir jaunības nostalģija?
Zināmā mērā jā. Stils ir tas pats, tikai es spēlēju viens. Šis ieraksts vairāk bija domāts bāriem vai kafejnīcām. Tā ir fona mūzika. Es nevaru ciest, ka fona mūzika pie mums daudz kur ir ļoti skaļa. Japānā pat ir speciāli mērītāji pie sienām. Fona mūzikai ir jābūt tādā skaļumā, lai mēs varam brīvi sarunāties. Tāpēc šīs vecās melodijas vienu sēriju ar tādu aprēķinu arī ierakstīju.
Kad pēdējoreiz bijāt Jelgavā?
Vai! Neatceros. Laikam tas bija kopā ar mazajiem pirms kāda laika. Sen te neesmu bijis. Un neticu, vai šeit vēl uzstāšos.
Kāds ir jūsu virspusējais iespaids par Jelgavu?
Tā paša kara dēļ Jelgava laikam dabūja vislielāko triecienu. No skaistas pilsētas palika gruvešu kaudze. Dabīgi, padomju laika arhitektūra šo pilsētu galīgi sabojāja. Varbūt pat vēl vairāk nekā drupas… Varēja izveidot kaut ko jaunu, pavisam citādu. Diemžēl par to toreiz nedomāja.
Esmu Jelgavā daudz bijis, man ir patīkamas atmiņas par šo pilsētu. Ko varu teikt? Esmu priecīgs, ka jums ir kaut vai šis klubs, kurā ir normāla atmosfēra. Parasti es klubos negribu spēlēt. Tas gadās ļoti reti. Izvairos.
Man stāv priekšā sarežģīts darbs Vērmaņa dārza izveidē. Tur veidosim vienu no modernākajām diskotēkām. Runā, ka pat Eiropas mērogā. Strādā beļģu inženieri, un, ja izdosies, kā esam plānojuši, tur gāzīs visu riņķī.
Spēlēt pašam tas man sagādā baudu. Mēs muzicējam sava prieka pēc.
Projekts Vērmanī prasa milzīgus ieguldījumus. Kādu aprindu publika tur varēs tikt?
Visāda. Es domāju visi. Piemēram, diskotēka tā taču ir pusaudžiem, un vecāks cilvēks tur neies. Es aizbraucu uz Tallinu. Tur slavenā klubā varu izturēt kādus trīs «gabalus». Tad man sāk sāpēt kuņģis. No skaļuma. Te, Rīgā, būs vēl drūmāk. Beļģi, kas tur ņemas, teic, ka no pamatīgiem basiem vien tā māja sagāzīsies. Būs kafejnīca plašai publikai. Varbūt arī kāds dārgāks restorāns vai klubs.
Mums jārēķina, ka izdzīvot varēsim tikai no tā, ko nopelnām, tāpēc būs gan dārgi, gan lēti pieejama izklaide. Ja Vērmaņdārzā tā celtne tiks sakārtota, tad, par spīti tam, ko dažuviet runā, tas būs prieks visai Rīgai. Visai Latvijai. Ka var aizbraukt un paskatīties ko labu. To novēlu arī Jelgavai. Jelgavai ir vajadzīga halle. Vieta, kur rīkot lielāka mēroga pasākumus. Pakāpeniski tas būs jādara.
Protams, Raimonds Pauls šogad atkal aicinās uz kopīgu jāņošanu un ziņģēšanu. Bet naktskluba «Tonuss» saimnieki pateicas Jelgavas mūzikas koledžai par diviem izīrētajiem flīģeļiem.
